1.diena

Vai nav lieliski, ka pārmaiņas pēc dienā ir 34 stundas? Nu tieši tā man šoreiz sanāca, lidojot uz Losu - pagarināju savu dienu par veselām 10 stundām laika zonu dēļ. Lidojums vispār bija labs, īpaši no Parīzes, jo biju lielajā lidmašīnā, kas automātiski nozīmē, ka pacelšanās un nosēšanās ir daudz patīkamāka. Plus, vareni iepriecināja mazais ekrāniņš priekšējā sēdekļa atzveltnē, no kura varēja izvilināt gan spēles un filmas pēc savas izvēles, gan arī mūziku un statistiku par lidojumu. Tā nu tās 11 stundas paskrēja nemanot, pus skatoties filmas, pus snaužot. :)

Tā arī neticējās, ka tiešām lidoju uz Ameriku. Šoreiz tiešām bija tā interesanti - ar visiem eseju trakumiem, episku Jaunā gada sagaidīšanu un daudzām jaukām pasēdēšanām ģimenes lokā tā arī nesanāca sevi morāli sagatavot šim sešu mēnešu pasākumam - visu laiku bija sajūta, ka tas jau ir tur - tālā nākotnē. Laikam jau to, kas notiek, tik apjautu, kad ieraudzīju - mūsu lidmašīna lido virs Oregonas štata. 

Baidīja customs&immigration padarīšanas. Tās pazaudētās nervu šūnas un papīru kalni, kas bija jāsagatavo gan piesakoties uz programmu un kojām, gan vīzu lika domāt, ka tikt pāri robežai varētu būt sarežģīti. Par laimi, tikt otrā pusē izrādījās daudz vieglāk par plānoto - tiku pie kāda jauka un smaidīga ukraiņu izcelsmes imigrācijas inspektora, kurš vairāk bija ieinteresēts par krievu valodas statusu Latvijā nekā par maniem dokumentiem. Tā es aši knaši cilpoju tālāk uz customs, kur tik pārbaudīja manu deklarāciju un tad jau burtiski ieskrēju mūsu ģimenes draugu apskāvienos.

Vēl jau priekšā bija stundu garais pārbrauciens uz Claremont, kur mūsu Batleru ģimene dzīvo. Diemžēl tumsas dēļ neko daudz neredzēju, toties nākošais rīts gan to kompensēja. Man par brīnumu, izdevās pēc Latvijas laika astoņos no rīta (pēc ASV laika - desmit vakarā) aizmigt. Laikam jau nostrādāja mans eseju režīms - naktī uz piektdienu negulēju vispār. Tā lūk noslēdzās mana pirmā diena Amerikā.