12.diena

Esmu novērojusi, ka amerikāņi ir gluži vai apsēsti ar zālāju kopšanu. Kad vien es eju pa laukumu, kas atrodas priekšā Royce Hall, vienmēr notiek dažāda veida aktivitātes. Galvenokārt jau katru dienu tas tiek cītīgi laistīts, nereti uzšļakstot pat kādam neuzmanīgam garāmgājējam. Vēl protams notiek arī zālāja pļaušana, kas nebūtu nekas neparasts, ja vien nenotiktu katru otro, trešo dienu. Taču visinteresantākais, manuprāt, ir zālāja ecēšana jebšu gaisa padeves nodrošināšana augu saknēm. Vareni ieinteresēta vakar noskatījos, kā neliels Džona Dīra traktoriņš (atsauce uz biznesa pamatprincipiem un Birutu Branguli) dursta zālāju. Līdz šim šādu zālāja "elpināšanu" biju redzējusi tikai filmās - nu kaut vai "Crazy, Stupid, Love", kurā Stīvs Carells dursta zālāju ar pamatīgi garu naglu zābakiem.

Un ar to jau visas zālāja kopšanas aktivitātes nebeidzas. Nejauši, meklējot bildi ecētājam, atradu arī citus brīnumus, kuriem acīmredzot ir arī pieprasījums. Piemēram, var nopirkt (un ne par lētu naudu) līniju "iezīmētāju" zālājam. Acīmredzot, daļa amerikāņu nonākusi jau tik tālu zālāja kopšanas un savstarpējas sacensības evolūcijā, ka zālājs, tā vien šķiet, tiek gan personalizēts, gan personificēts - pabarots, padzirdīts, noskūts, elpināts un vēl īpaša frizūra piešķirta. Pati savām acīm tādus brīnumus neesmu redzējusi, taču nav jau arī sanācis pabūt miljonāru mājās, kuras var atļauties noalgot dārzniecības guru.

Toties, kad Claremontā nedēļas nogalē skrēju rīta krosiņus, novēroju vairākas interesantas lietas. Pirmkārt, lielais vairums zālāju tiešām bija perfekti sakopti - tādi smuki, zaļi un kārtīgi nopļauti. Jau astoņos no rīta dažs labs rosīgi darbojās ar pļaujmašīnu piemājas teritorijā. Otra lieta, kas pārsteidza, bija radošā pieeja gadījumā, ja zāle kāda iemesla dēļ neaug. Skrienot garām kādas privātmājas pagalmam, ieraudzīju, ka tas zaļums, kas atgādināja mauriņu, patiesībā nav zāle, bet gan akmentiņi, kas nokrāsoti samērā dabīgā zāles tonī. Savukārt tepat pie manām kojām iekšpagalmā ir izklāti mazi mākslīgās zāles kvadrātiņi vietās, kur dabīgu zāli nebūtu iespējams nopļaut. Tas vien, manuprāt, norāda, cik ļoti amerikāņiem ir svarīga ideja par zālāju. Grūti gan pateikt, kāpēc tas tā... Varbūt šajā pilsētā iemesls zālāja statusam meklējams faktā, ka Losa principā tika uzbūvēta tuksnesī - ja neskaita okeāna piekrasti un ielejas, augsne ir samērā sausa un, izbraucot aiz pilsētas teritorijām, paveras viens vienīgs tuksnesīgs plašums ar krūmiem un kaktusiem. Līdz ar to, daudzās vietās zālājs tiešām ir brīnums, ko radījis cilvēks.

Dienvidkalifornijas ainava, 2008.g.