13.diena

Jau sen ilgojos redzēt, kā tas ir - mācīties universitātē, kuras apkārtējā infrastruktūra balstīta tikai un vienīgi uz studentu vajadzībām. Un šeit, UCLA, man beidzot ir iespēja to izpētīt. Tā nav tikai universitāte, principā UCLA ir vesela pilsēta pilsētā. Pēc oficiālajiem datiem, skolā pasniedz vairāk nekā 4000 akadēmiķu, administratīvo korpusu sastāda 26 tūkst. darbinieku, savukārt dažādas pakāpes grādus iegūst 39 tūkst. studentu. Tas nozīmē, ka studentu vien te ir gandrīz tikpat daudz, cik Ventspilī iedzīvotāju. Universitātei ir pašai savs ugunsdzēsēju depo, policijas iecirknis, milzīgs medicīnas komplekss, padsmit kafejnīcas, arī kino un teātris, kuros tiek rādīti pašu studentu darbi. Iespaidīgi, vai ne?

Ironiskā kārtā, šajā visā juceklī es jūtu lielāku piederības sajūtu studentu kopienai nekā Londonā. Lielā mērā, manuprāt, tajā vainojams fakts, ka KCL nav universitātes campus - kojas ir izmētātas pa visu Londonas teritoriju, un kā pa ēkas durvīm laukā, tā pilsētas dzīvē iekšā. Līdz ar to studenti pēc lekcijām izklīst kur kurais un iejūk internacionālajā pilsētnieku pūlī bez pēdām. Šeit, Losā, ir pavisam citādi. Šorīt, dodoties uz pirmo rīta lekciju, iejuku tajā lielajā studentu straumē, kas tāpat kā es čāpoja uz fakultātēm. Nekādu mašīnu vai pilsētnieku, tikai studenti ar kopīgu mērķi - iegūt zināšanas. Šī kopības sajūta, šķiet, ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc man UCLA tik ļoti ir iepatikusies.