11.diena

Šodien sanāca varens "tumšā" kino maratons. No rīta bija Eiropas kino vēstures lekcija par German expressionism - kino stilu Vācijā laikā starp Pirmo pasaules karu un nacistu apvērsumu 1932.gadā. Pēc kara daudzi bija zaudējuši ticību cilvēcei, tāpēc šim kino raksturīgi attēlot cilvēku tumšākās rakstura iezīmes un nespēju pret tām cīnīties, daudzas filmas arī iedziļinās garīgi slimu cilvēku, arī sabiedrības autsaideru psihes izpētē. Nu ne gluži tā vieglākā skatāmviela desmitos no rīta :)

Kā pirmo skatījāmies vienu no pirmajām vācu ekspresionisma filmām - Nosferatu : A Symphony of Horrors, kas tiek uzskatīta arī par pirmo šausmu filmu. Lai gan filmas galvenais varonis ir vampīrs (filma ir "Drakulas" ekranizējums), tas stipri vien atšķiras no mūsdienu Holivudas popularizētā vampīra prototipa. Grāfs Orlovs ir slimīga paskata tievs dīvainītis, kas tiešām pa dienu guļ zārkā un nevar savādāk izdzīvot kā vien dzerot cilvēku asinis. Tur nav ne vēsts no seksuālas pievilcības vai Supermena cienīga fiziskā spēka. Šī filma drīzāk cenšas iedvest bailes skatītājos no šāda sabiedrības "autsaidera". Ņemot vērā, ka tā laika publika vēl tikai mācījās pieņemt faktu, ka vilciens uz ekrāna tiešām nebrauc viņiem virsū, es ticu, ka Nosferatu tiešām izdevās pamatīgi ietekmēt daudzu skatītāju naktsmieru.

Otra filma, ko skatījāmies, savukārt bija no vēlīnā ekspresionisma posma - "Pandora's Box". Filmas galvenā varone Lulū ir koķete, kas ar savu šarmu savaldzina gan tēvu, gan dēlu un pat sievietes, un šīs savas pievilcības rezultātā rada haosu un traģēdijas vairākās ģimenēs. Šī filma tiešām nebaidās iedziļināties šokējošās attiecību peripētijās (kas cenzūras dēļ nebūtu bijis iespējams tā laika Holivudas filmās), taču arī neatstāj nevienu gluži baltu vai melnu. Filma tā vienkārši nepadara sievieti par visa ļaunuma sakni, drīzāk, kā jau ekspresionismam pieņemts, "Pandoras lāde" parāda, ka katrā mīt daļa labā un ļaunā - bez savas vainas notikumu attīstībā nav neviens. Lulū ir seksuālās vardarbības upuris - filmas laikā tiek atklāts, ka viņas pašas tēvs ir Lulū pusaudzes gados seksuāli izmantojis. Savukārt filmas beigās Lulū sava tēva un drauga slinkuma dēļ ir spiesta uzsākt prostitūtas gaitas, kas viņu burtiskā nozīmē iedzen kapā, sastopoties Londonas ielās ar Džeku Uzšķērdēju (Jack the Ripper). Komentārs par to, vai filmai ir "happy end" šeit laikam ir lieks...

Tad nu re, pēc šādas rīta kinoprogrammas uztaisīju tādu pagarāku pauzi, lai pēcpusdienā ietu uz tematisku "saldo ēdienu" - Deivida Finčera "Meiteni ar pūķa tetovējumu". Stilistiski filmu nevar saistīt ar vācu ekspresionismu, taču tematika ir līdzīga - tā pēta, kas tad lācītim ir vēderā... Lācītis šai gadījumā ir kāda slavena zviedru uzņēmēju dzimta, kuras viena no atvasēm, Henrietta, 60.gados mistiski pazudusi bez pēdām, domājams, kāds no ģimenes viņu nogalinājis. Tiem, kas nav pazīstami ar Stīga Larsona triloģiju, negribu daudz teikt priekšā, vien to, ka filma patiešām skarba, kā jau arī pati triloģija. Lai gan esmu liela zviedru radītās ekranizācijas fane, jāatzīst, ka lieliska filmā ir Rooney Mara Lizbetes lomā. Bet Craigs, Daniels Craigs mani Blumkvista lomā nepārliecināja - nu stipri šaubos, vai viens parasts zviedru pētnieciskās žurnālistikas pārstāis varētu būt tik labā formā. Pārāk labi, lai būtu patiesi...