23.diena

Pēc šodienas emocijas ir vienkārši neaprakstāmas - gaviles mijas ar neticību. Iemesls pavisam vienkāršs - šodien devos uz Screen Actors Guild Awards norises vietu, lai pretējā ielas pusē noraudzītos kā zvaigznes ierodas uz šo ceremoniju. Līdzīgi kā Oskaros, "parastiem mirstīgiem" tā ir vieta, kur vistuvāk var piekļūt aktieriem un mēģināt noķert kādu labu kadru personīgai kolekcijai. Esmu patiešām priecīga, ka nolēmu doties tieši uz šo pasākumu, jo sapratu - uz Oskariem nav vērts stāvēt ielai pretējā pusē. Jau šodien lielās policistu un limuzīnu burzmas dēļ bija grūti noķert kādu kadru, turklāt uz Oskariem redzētgribētāju pūlis būs daudzkārt lielāks. Līdz ar to jūtos kā ieguvēja - ne pārāk lielā cilvēku pūlī nostāvēju kādas nepilnas divas stundas, redzot daudzus aktierus, tostarp arī Oskara nominantus.

Tā kā man līdz downtown LA, kur norisinājās SAG Awards, jābrauc gandrīz divas stundas, pašu ceremoniju neredzēju (vēlviens iemesls, lai Oskarus skatītos pa tv).Taču apskatot laureātu sarakstu, bija daudzi pārsteigumi. Man vislielākais, šķiet, bija par to, ka balvu kā labākā gada aktrise ieguva Viola Davis, atstājot Merilas Strīpas Dzelzslēdiju ar garu degunu. Būs interesanti redzēt, kura no aktrisēm iegūs Oskaru, jo starp viņām pašlaik rezultāts ir neizšķirts - Golden Globe tika piešķirts Strīpai, savukārt SAG balva - Violai Davis. Liels prieks par filmas The Artist un tās galvenā aktiera Jean Dujardin slavas gājiena turpināšanos - viņš arī šodien ieguva balvu kā gada labākais aktieris, aiz strīpas atstājot gan Bredu Pitu, gan Džordžu Klūniju. Jean Dujardin balvu ieguva gan Kannās, gan Zelta Globusā, un, manuprāt, viņam ir patiešām labas izredzes iegūt šī gada Oskaru.

Atgriežoties pie sarkanā paklāja - man pat trūkst vārdu. Ja pēc People's Choice Awards sirds gavilēja, tad pašlaik prieks pat mijas nedaudz ar aizdomām vai tik šī diena nav bijusi sapnis. Lai bildes runā pašas par sevi (kvalitātes dēļ esmu apvienojusi savas uzņemtās bildes ar profesionāliem foto, lai var saprast, par ko iet runa) :D

Tilda Swinton ("Chronicles of Narnia", "Michael Clayton")

Heather Morris ("Glee")

Jane Lynch ("Glee")

Jenna Fischer ("The Office")

Steve Carell ("The Office", "Crazy, Stupid, Love")

Alec Baldwin ("30 Rock", "It's Complicated")

Zoe Saldana ("Avatar")

Emma Stone ("The Help", "Crazy, Stupid, Love")

Emily Blunt ("The Young Victoria", "Devil Wears Prada") un John Krasinski ("The Office", "Leatherheads")

George Clooney un Stacy Keibler

Holivudas vadošais pāris - Brad Pitt un Angelina Jolie

Un protams - Amerikas kino karaliene, Meryl Streep

18.-22.diena

Šī nedēļa paskrēja varenā ātrumā. Mācības uzņem apgriezienus, un man jau trešdien ir pirmās esejas nodošanas termiņš. Šoreiz izvēlējos rakstīt par MGM (Metro-Goldwyn-Mayer filmu studija) attīstību un iemesliem, kāpēc tieši šī kompānija Lielās Depresijas gados spēja noturēties "virs ūdens", turpinot gūt peļņu. Papildus esejas rakstīšanai, esmu pārcēlusies arī uz augstāku krievu valodas apmācības līmeni - nu tā, lai interesantāk :D Tas nozīmē, ka man vēl arī jāiedzen trīs nedēļu viela šai priekšmetā. Well, ne jau pirmo reizi ar pīpi uz jumta - ja varēju pagājušā gada laikā iemācīties divu gadu vielu, tad trīs nedēļas salīdzinājumā tik tāds nieks vien ir. Tomēr mājasdarbi gan ir pamatīgie - to pildīšanai uz katru nodarbību (3x nedēļā) man vidēji aiziet 3-4 stundas.

Kalifornija šonedēļ, šķiet, vēlējās kompensēt īpaši slapjo nedēļas iesākumu. Temperatūra šais dienās bija absolūti neticama - līdz pat 27 grādiem. Tāpēc nav brīnums, ka visapkārt zied visvisādas puķes un koki - daudzus no tiem nemaz neatpazīstu, taču varu teikt tik vienu - nekad neesmu redzējusi janvārī ziedam ķiršus un rozes...

17.diena

Te tev nu bija saulainā Kalifornija... Šodien visu dienu gāza kā ar spaiņiem, un temperatūra nokritās līdz 10-12 grādiem. Labākais ir tas, ka neesmu paņēmusi līdzi ne zābakus, ne arī lietussargu - braucu taču uz sauli un augstām temperatūrām. Principā laika apstākļi vairāk vai mazāk arī atbilda šim raksturojumam iepriekšējās sešpadsmit dienas, lai gan gaisa temperatūra svārstījās no 15-24 grādiem. Taču šodien, šķiet, nolija vai visa mēneša norma vienā dienā.

Interesanti, ka tieši laika apstākļi ir viens no iemesliem, kāpēc šodien Losu un Hollywoodu pazīstam kā Amerikas kino galvaspilsētu. 20.gadsimta sākumā, kad kino nozare straujos tempos attīstījās, pirmās kino kompānijas koncentrējās tieši Amerikas austrumu krastā - Čikāgā, Bostonā un Ņujorkā. Tur visu kino attīstību "diriģēja" Tomass Edisons, kurš ne tikai vadīja desmit lielāko kino kompāniju oligopolu, neļaujot tirgū ienākt jauniem konkurentiem, bet arī bija pieteicis patenttiesības uz nelielu detaļu kino kamerās, tādejādi pamatīgi nopelnot par katru nozarē izmantoto kameru. "Lielais desmitnieks" tomēr nespēja nodrošināt augošo sabiedrības pieprasījumu pēc jaunām filmām un daudzi uzņēmēji meklēja iespējas izveidot jaunas kompānijas. Galvenie priekšnoteikumi šo kompāniju izveidē bija tikt pēc iespējas tālāk no Edisona un viņa ietekmes zonas, kā arī labi laika apstākļi, kas netraucētu nedēļā uzņemt vismaz divas īsfilmas. Kalifornija šiem nosacījumiem atbilda perfekti - tai laikā tā reklamēja sevi kā vietu, kur saule spīd 350 dienas gadā. Turklāt štats ir pilns kontrastu - tajā varēja ticami nofilmēt gan Āfrikas tuksnesi un Texasas štata stepes, gan Tanzānijas tropu mežus, Karību jūras pludmales ar okeānu un pat Skandināvijas sniega vētras Lielā Lāča kalnos - kino profesionāļiem, kas veido ap 100 filmām gadā, vienkārši perfekta vide. Ap 1910.gadu jau gandrīz visas neatkarīgās kino kompānijas vēlējās pārcelties uz Kaliforniju un tā dzima Hollywooda, kura filmu ražošanā jau pēc pāris gadiem apsteidza Austrumu krastu un pamazām ieguva veidolu, ar kādu mēs to pazīstam vēl šobaltdien.

16.diena

Kā jau svētdienā, šodien tika pildīti dažnedažādi mājasdarbi, taču neiztika arī bez kultūras/izpētes izgājiena pa vēl neapskatītām vietām. Kā pirmo šodien apskatīju Hammer Museum, kas paņemts UCLA aizgādnībā. Līdzīgi kā Getty, arī Armand Hammer, biznesa magnāts un filantrops, izveidoja muzeju. Lai gan viņa savāktā kolekcija ir salīdzinoši daudz mazāka, tajā netrūkst slavenu gleznotāju darbu. Izstādē redzamās gleznas dod īpaši labu priekšstatu par vadošajiem gleznošanas stiliem un skolām 19.gadsimta Francijā - ir gan Sezāna, gan Degā, Manē, Gogēna, Pisāro, Monē un Lotreka darbi - šie visi mākslinieki pārstāv gan impresionismu, gan reālismu, orientālismu un simbolismu.

Pierre-Auguste Renoir "Grape Pickers" c. 1888

Claude Monet "View of Bordighera" 1884

Vincent van Gogh "The Sewer" c. 1890

Izstādē bija pārstāvēti ar citu valstu dižgari, piemēram, Rembrants un Rubens:

Rembrandt van Rijn "Portrait of a Man Holding a Black Hat" 1657

Peter Paul Rubens "Portrait of a Young Woman with Curly Hair" c.1620

Pēc muzeja apskates devos uz netālu esošo Westwood Memorial Park, kurā apglabātas daudzas slavenības. Interesanti, ka katrai tautai ir savas apbedīšanas tradīcijas un arī kapsētas. Ne velti saka, ka, iepazīstot jaunu kultūru, vajag noteikti aiziet uz kapiem. Šī Westwoodas kapsēta patiesībā bija sadalīta trīs nodalījumos - gar vienu malu bija piemiņas sienas, kurās iebūvētas urnas. Kapu otra mala nedaudz atgādināja Latvijas apbedījumus - pie katra kapa pieminekļa (kapa kopiņu kā tādu tur nebija) ir soliņš, un krūmi vai puķu podi atdala vienu apbedījumu no nākamā. Savukārt pa vidam bija neliela pļava, kurā par kapu esamību liecina vien neliela horizontāla plāksne, kas nostiprināta virs apbedījuma vietas. Šajā "pļavā" starp daudziem amerikāņu, ebreju un arābu izcelsmes kapiem atradu nelielu plāksnīti, kas norādīja, ka tur guļ arī latvieši - Marija Ozoliņa (norādīts arī Egīla Ozoliņa vārds, taču nav miršanas gada).

Manas zināšanas par slavenām Amerikas personībām ir samērā ierobežotas, tāpēc es iespējams daudzu pēdējām atdusas vietām vienkārši pagāju garām, taču bija arī vārdi, kas man daudz ko izteica:

Merilinas Monro pēdējā atdusas vieta.
Intersanti, ka viņai vienīgajai plāksne ir nedaudz rozā tonī, turklāt, tā oriģināli esot bijusi balti pelēka kā visas pārējās. Leģendas vēsta - tā kļuvusi rozā no lūpukrāsas nospiedumiem, ko tur atstājušas aktrises pielūdzējas.

Trūmens Kapote - slavens amerikāņu rakstnieks, "Breakfast at Tiffany's" un "In Cold Blood" autors 

Billijs Vailders - viens no izcilākajiem Holivudas "Zelta ēras" režisoriem un scenāriju autoriem. Viņa kontā tādas filmas kā "Sunset Boulevard", "Some Like it Hot" un "The Apartment"

William J. Bell -
seriālu "The Young and the Restless" kā arī "The Bold and the Beautiful" jeb "Hamelionu rotaļu" idejas autors un producents.

15.diena

Šoreiz sestdiena man bija veltīta mājsaimniecības darbiem - veļas mazgāšanai, istabas sakopšanai, miskastes iznešanai un "saldajā" - sienu izdekorēšanai. Ja veļas mazgāšanas procedūra neko daudz neatšķīrās no man ierastās, tad atkritumu iznešana gan bija kas jauns. Jauns tādā ziņā, ka administrācijā man norādīja - atkritumi esot jānes nevis kaut kur ārā, bet gan uz sava stāva "atkritumu telpu". Izrādās, šeit miskaste ir defaultā jāšķiro; visi pārstrādājamie materiāli metami istabā novietotajā kastē, savukārt, viss pārējais - pa mazām durtiņām jāmet atkritumu šahtā. Ar šādu šahtu es, jāatzīst, pirmoreizi saskāros, un nevarētu teikt, ka tas būtu kas patīkams. Pirmkārt jau, atverot mazās durtiņas, sejā iepūšas viegls aromu kokteilis, tad vēl tā miskaste jāietumcī tai "melnajā caurumā", ar vienu roku turot durtiņas, un visbeidzot jānoklausās, kā tas viss kaut kur nokrīt. Brrr....

Taču par dienas highlight noteikti kļuva istabas sienu noformēšana. Londonā cītīgi papildinātā foto kolekcija (un arī nelielā kartiņu kolekcija) tika pārvesta arī uz šejieni, tāpēc tagad vienu no sienām rotā aptuveni 100 "jaunības dienu" fotogrāfijas jebšu izlase no lieliskajiem vidusskolas laikiem ar smieklīgām un mīļām fotogrāfijām. Savukārt kumodi rotā mana un mammītes kopbilde kādā agrā vasaras rītā. Jāsaka, šis darbiņš - izvietot pa istabu fotogrāfijas - vienmēr man sagādā lielu prieku, un smaids sejā atgriežas katru reizi, kā tikai paskatos uz, piemēram, "Čārlija eņģeļiem" (savējie sapratīs :D ) vai kopbildēm no Jāņiem. You keep me going, guys!

Otru sienu savukārt rotā gan neliels mākslas kalendārs (Ziemassvētku dāvana no mammītes), gan divi palieli plakāti, ko nopirku UCLA veikalā. Viens no viņiem jau protams saistīts ar kino - datorgrafika, kurā pie bāra letes sasēduši Džeims Dīns, Merilina Monro, Hamfrijs Bogarts un Elvis Preslijs. Sava laika ikonas. Žēl vienīgais, ka trīs no viņiem perfekti atbilst teicienam "Dzīvo ātri, mirsti jauns un mūžīgi izskaties lieliski!/"Live fast, die young and leave a good looking corpse!" Interesanti, ka šis teiciens pirmo reizi izskanēja Nikolasa Reja režisētajā filmā "Knock on Any Door", kurā piedalījās arī Bogarts. Savukārt šis pats režisors vēlāk uzņēma kino šedevru "Rebel Without a Cause", kura kļuva par vienu no slavenākajām Džeimsa Dīna filmām.

Veikalā, skatoties daudzos plakātus, piesaistīja arī kāds dabas skats - vakara saules apspīdēts ezers ar kalniem fonā. Tā nu es daudz neskatoties, paņēmu arī to. Tikai atgriezusies kojās sapratu, ka tas skats, ko izvēlējos, ir uzņemts Anglijā. Tā nu sanāk, ka manu istabu nu rotā vizuālas atsauces gan no Amerikas, gan Anglijas, gan protams Latvijas.  

14.diena

Amerika nebeidz mani pārsteigt - šovakar, ejot garām lielajam sporta laukumam, ieraudzīju nelielu grupiņu studentu, kas spēlēja... kalambolu. Nopietni. Negribēju jau tā gluži ielas vidū apstāties un skatīties ar vaļā muti, tāpēc varētu būt, ka kļūdos, taču likās, ka spēlēja divas komandas, katrā pa četrām meitenēm un četriem puišiem. Viņi visi ar vienu roku turēja slotu sev starp kājām un, ar otru roku metot basketbola lieluma bumbu, padeva piespēles. Laukums bija neliels, varbūt kādi metri 20 garumā, un katrā galā zalītē bija iesprausti trīs riņķi, katrs uz tieva kāta cilvēka augumā. To visu laikam ir vieglāk parādīt, nekā paskaidrot, tāpēc:

http://www.youtube.com/watch?v=GPnnxc1Dfm0 - neliels video par UCLA kalambola jeb quidditch komandu un spēles elementu pielāgošanu fizikas likumiem :)

 Šis laikam bija viens no tiem gadījumiem, kad es kā Neticīgais Toms negribēju ticēt tam, ko pati savām acīm neesmu redzējusi. Well, tagad laikam jātic gan. Katrā ziņā izskatījās pat samērā sakarīgi. :) Un izrādās, jau dažus gadus notiek pasaules čempionāts kalambolā, kurā piedalās komandas no visas pasaules. Klau, varbūt mums ar Latvijā jādibina kāda komanda, ja jau Amerikas top universitāšu studenti (jā, pat Hārvardai un Columbijai ir sava komanda) ar to nodarbojas? Varētu būt varen labs ieraksts CV. :)

Katrā ziņā, piektdienas te ir ļoti aktīvas dienas - jau no paša rīta gaisā jūtama nepacietības un tuvojošās brīvības smarža. Daudzi studenti nedēļas nogali pavada mājās, tāpēc jau ap pusdienlaiku vecāku vadītās mašīnas sāk drūzmēties koju pagalmos, un burziņš nenorimst līdz pat vēlam vakaram. Interesanti, ka daudzi dzīvo tepat Losā, taču, tā kā pilsētas platība ir aptuveni 1300 kvadrātkilometru, tad protams pārsvarā studenti dzīvo kojās.

Taču ar to piektdienas aktīvitātes šoreiz nebeidzās - divos naktī mani pamodināja ugunsgrēka trauksmes sirēna. Ar pusaizmigušām acīm es aši izlecu no gultas, nomainīju rūtainās pidžamas bikses pret legingiem un, paķērusi ID karti, ar ko var atslēgt istabas durvis, devos ārā un pa emergency kāpnēm lejup uz izeju. Šoreiz gan trauksme nebija no tām patīkamākajām - ārā pārmaiņas pēc smidzināja + es pusceļā attapos, ka esmu legingus uzvilkusi uz otru pusi... Labi, ka vismaz blakus ēkā varēja iesprukt uz divdesmit minūtēm un arī beidzot pareizi uzvilkt bikses tualetē :)

13.diena

Jau sen ilgojos redzēt, kā tas ir - mācīties universitātē, kuras apkārtējā infrastruktūra balstīta tikai un vienīgi uz studentu vajadzībām. Un šeit, UCLA, man beidzot ir iespēja to izpētīt. Tā nav tikai universitāte, principā UCLA ir vesela pilsēta pilsētā. Pēc oficiālajiem datiem, skolā pasniedz vairāk nekā 4000 akadēmiķu, administratīvo korpusu sastāda 26 tūkst. darbinieku, savukārt dažādas pakāpes grādus iegūst 39 tūkst. studentu. Tas nozīmē, ka studentu vien te ir gandrīz tikpat daudz, cik Ventspilī iedzīvotāju. Universitātei ir pašai savs ugunsdzēsēju depo, policijas iecirknis, milzīgs medicīnas komplekss, padsmit kafejnīcas, arī kino un teātris, kuros tiek rādīti pašu studentu darbi. Iespaidīgi, vai ne?

Ironiskā kārtā, šajā visā juceklī es jūtu lielāku piederības sajūtu studentu kopienai nekā Londonā. Lielā mērā, manuprāt, tajā vainojams fakts, ka KCL nav universitātes campus - kojas ir izmētātas pa visu Londonas teritoriju, un kā pa ēkas durvīm laukā, tā pilsētas dzīvē iekšā. Līdz ar to studenti pēc lekcijām izklīst kur kurais un iejūk internacionālajā pilsētnieku pūlī bez pēdām. Šeit, Losā, ir pavisam citādi. Šorīt, dodoties uz pirmo rīta lekciju, iejuku tajā lielajā studentu straumē, kas tāpat kā es čāpoja uz fakultātēm. Nekādu mašīnu vai pilsētnieku, tikai studenti ar kopīgu mērķi - iegūt zināšanas. Šī kopības sajūta, šķiet, ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc man UCLA tik ļoti ir iepatikusies. 

12.diena

Esmu novērojusi, ka amerikāņi ir gluži vai apsēsti ar zālāju kopšanu. Kad vien es eju pa laukumu, kas atrodas priekšā Royce Hall, vienmēr notiek dažāda veida aktivitātes. Galvenokārt jau katru dienu tas tiek cītīgi laistīts, nereti uzšļakstot pat kādam neuzmanīgam garāmgājējam. Vēl protams notiek arī zālāja pļaušana, kas nebūtu nekas neparasts, ja vien nenotiktu katru otro, trešo dienu. Taču visinteresantākais, manuprāt, ir zālāja ecēšana jebšu gaisa padeves nodrošināšana augu saknēm. Vareni ieinteresēta vakar noskatījos, kā neliels Džona Dīra traktoriņš (atsauce uz biznesa pamatprincipiem un Birutu Branguli) dursta zālāju. Līdz šim šādu zālāja "elpināšanu" biju redzējusi tikai filmās - nu kaut vai "Crazy, Stupid, Love", kurā Stīvs Carells dursta zālāju ar pamatīgi garu naglu zābakiem.

Un ar to jau visas zālāja kopšanas aktivitātes nebeidzas. Nejauši, meklējot bildi ecētājam, atradu arī citus brīnumus, kuriem acīmredzot ir arī pieprasījums. Piemēram, var nopirkt (un ne par lētu naudu) līniju "iezīmētāju" zālājam. Acīmredzot, daļa amerikāņu nonākusi jau tik tālu zālāja kopšanas un savstarpējas sacensības evolūcijā, ka zālājs, tā vien šķiet, tiek gan personalizēts, gan personificēts - pabarots, padzirdīts, noskūts, elpināts un vēl īpaša frizūra piešķirta. Pati savām acīm tādus brīnumus neesmu redzējusi, taču nav jau arī sanācis pabūt miljonāru mājās, kuras var atļauties noalgot dārzniecības guru.

Toties, kad Claremontā nedēļas nogalē skrēju rīta krosiņus, novēroju vairākas interesantas lietas. Pirmkārt, lielais vairums zālāju tiešām bija perfekti sakopti - tādi smuki, zaļi un kārtīgi nopļauti. Jau astoņos no rīta dažs labs rosīgi darbojās ar pļaujmašīnu piemājas teritorijā. Otra lieta, kas pārsteidza, bija radošā pieeja gadījumā, ja zāle kāda iemesla dēļ neaug. Skrienot garām kādas privātmājas pagalmam, ieraudzīju, ka tas zaļums, kas atgādināja mauriņu, patiesībā nav zāle, bet gan akmentiņi, kas nokrāsoti samērā dabīgā zāles tonī. Savukārt tepat pie manām kojām iekšpagalmā ir izklāti mazi mākslīgās zāles kvadrātiņi vietās, kur dabīgu zāli nebūtu iespējams nopļaut. Tas vien, manuprāt, norāda, cik ļoti amerikāņiem ir svarīga ideja par zālāju. Grūti gan pateikt, kāpēc tas tā... Varbūt šajā pilsētā iemesls zālāja statusam meklējams faktā, ka Losa principā tika uzbūvēta tuksnesī - ja neskaita okeāna piekrasti un ielejas, augsne ir samērā sausa un, izbraucot aiz pilsētas teritorijām, paveras viens vienīgs tuksnesīgs plašums ar krūmiem un kaktusiem. Līdz ar to, daudzās vietās zālājs tiešām ir brīnums, ko radījis cilvēks.

Dienvidkalifornijas ainava, 2008.g.

11.diena

Šodien sanāca varens "tumšā" kino maratons. No rīta bija Eiropas kino vēstures lekcija par German expressionism - kino stilu Vācijā laikā starp Pirmo pasaules karu un nacistu apvērsumu 1932.gadā. Pēc kara daudzi bija zaudējuši ticību cilvēcei, tāpēc šim kino raksturīgi attēlot cilvēku tumšākās rakstura iezīmes un nespēju pret tām cīnīties, daudzas filmas arī iedziļinās garīgi slimu cilvēku, arī sabiedrības autsaideru psihes izpētē. Nu ne gluži tā vieglākā skatāmviela desmitos no rīta :)

Kā pirmo skatījāmies vienu no pirmajām vācu ekspresionisma filmām - Nosferatu : A Symphony of Horrors, kas tiek uzskatīta arī par pirmo šausmu filmu. Lai gan filmas galvenais varonis ir vampīrs (filma ir "Drakulas" ekranizējums), tas stipri vien atšķiras no mūsdienu Holivudas popularizētā vampīra prototipa. Grāfs Orlovs ir slimīga paskata tievs dīvainītis, kas tiešām pa dienu guļ zārkā un nevar savādāk izdzīvot kā vien dzerot cilvēku asinis. Tur nav ne vēsts no seksuālas pievilcības vai Supermena cienīga fiziskā spēka. Šī filma drīzāk cenšas iedvest bailes skatītājos no šāda sabiedrības "autsaidera". Ņemot vērā, ka tā laika publika vēl tikai mācījās pieņemt faktu, ka vilciens uz ekrāna tiešām nebrauc viņiem virsū, es ticu, ka Nosferatu tiešām izdevās pamatīgi ietekmēt daudzu skatītāju naktsmieru.

Otra filma, ko skatījāmies, savukārt bija no vēlīnā ekspresionisma posma - "Pandora's Box". Filmas galvenā varone Lulū ir koķete, kas ar savu šarmu savaldzina gan tēvu, gan dēlu un pat sievietes, un šīs savas pievilcības rezultātā rada haosu un traģēdijas vairākās ģimenēs. Šī filma tiešām nebaidās iedziļināties šokējošās attiecību peripētijās (kas cenzūras dēļ nebūtu bijis iespējams tā laika Holivudas filmās), taču arī neatstāj nevienu gluži baltu vai melnu. Filma tā vienkārši nepadara sievieti par visa ļaunuma sakni, drīzāk, kā jau ekspresionismam pieņemts, "Pandoras lāde" parāda, ka katrā mīt daļa labā un ļaunā - bez savas vainas notikumu attīstībā nav neviens. Lulū ir seksuālās vardarbības upuris - filmas laikā tiek atklāts, ka viņas pašas tēvs ir Lulū pusaudzes gados seksuāli izmantojis. Savukārt filmas beigās Lulū sava tēva un drauga slinkuma dēļ ir spiesta uzsākt prostitūtas gaitas, kas viņu burtiskā nozīmē iedzen kapā, sastopoties Londonas ielās ar Džeku Uzšķērdēju (Jack the Ripper). Komentārs par to, vai filmai ir "happy end" šeit laikam ir lieks...

Tad nu re, pēc šādas rīta kinoprogrammas uztaisīju tādu pagarāku pauzi, lai pēcpusdienā ietu uz tematisku "saldo ēdienu" - Deivida Finčera "Meiteni ar pūķa tetovējumu". Stilistiski filmu nevar saistīt ar vācu ekspresionismu, taču tematika ir līdzīga - tā pēta, kas tad lācītim ir vēderā... Lācītis šai gadījumā ir kāda slavena zviedru uzņēmēju dzimta, kuras viena no atvasēm, Henrietta, 60.gados mistiski pazudusi bez pēdām, domājams, kāds no ģimenes viņu nogalinājis. Tiem, kas nav pazīstami ar Stīga Larsona triloģiju, negribu daudz teikt priekšā, vien to, ka filma patiešām skarba, kā jau arī pati triloģija. Lai gan esmu liela zviedru radītās ekranizācijas fane, jāatzīst, ka lieliska filmā ir Rooney Mara Lizbetes lomā. Bet Craigs, Daniels Craigs mani Blumkvista lomā nepārliecināja - nu stipri šaubos, vai viens parasts zviedru pētnieciskās žurnālistikas pārstāis varētu būt tik labā formā. Pārāk labi, lai būtu patiesi...

10.diena

Šodien amerikāņi svin Martina Lutera Kinga dienu, kas nozīmē - visā valstī ir oficiāla brīvdiena. Tādus īpašus pasākumus, braucot cauri pilsētai, gan nemanīju, taču ticu, ka daudziem melnādainajiem šī diena ir īpaša. Mēs atceļā no Claremontas uz Losu izmantojām izdevību, lai apskatītu "Getty Villa" muzeju, kas atrodas Losā pavisam netālu no okeāna piekrastes.

Tici vai nē, manis pašas taisīta bilde :)

Stāsts par šī muzeja tapšanu ir pavisam interesants - to dibinājis Jean Paul Getty (1892-1976), slavens naftas biznesa magnāts, kurš Ginesa rekordu grāmatā tika ierakstīts 1966.gadā kā bagātākais pasaules iedzīvotājs.   Savas dzīves laikā viņš bijis kaislīgs mākslas darbu kolekcionētājs un, kad pietrūcis vietas viņa kolekcijai, nolēmis uzbūvēt muzeju. Tā kā Getty bija aizrāvies ar antīko mākslu, viņš esot pasūtījis, lai izprojektē un uzbūvē ēku, kas būtu prototips kādai villai Pompejā. Lai gan viņš esot aktīvi sekojis līdzi ēkas būvniecībai, regulāri viņa toreizējā dzīvesvietā Londonā saņemot atskaites, Getty nomira nepiedzīvojot ēkas atklāšanu. Taču viņa kolekcija tika regulāri papildināta, un arī nodibināts Getty mākslas attīstības fonds, kura mērķiem uzbūvēja jaunu Getty muzeju (kas atrodas samērā netālu no UCLA) un pārveda jaunākās kolekcijas.

Tā kā jaunajā Getty muzejā biju pirms trim gadiem, šoreiz nolēmām apskatīt tieši šo antīkās mākslas muzeju. Jāsaka, tiešām ļoti skaista arhitektūra un jauka atmosfēra. Gluži likās kā neliela Eiropas kultūrvides oāze otrā pasaules malā. Lai gan kopīgi nospriedām, ka ir redzētas labākas kolekcijas ar grieķu un romiešu vāzēm, statujām, rotām un krūkām, pārsteidza speciālā izstāde, kurā bija izpētīta antīkās mākslas ietekme uz māksliniekiem-modernistiem. It īpaši interesnati bija redzēt, kā Pikaso studējis antīkās mākslas skaistuma standartus, un tos attēlojis savos darbos, piešķirot nelielu modernisma akcentu. Šķiet, lielākais pārsteigums bija par to, ka šīs Pikaso gleznas pat bija saprotamas :D - vēl nekādu pazīmju no kubisma vai abstrakcijas.

Pablo Picasso "The Source" (1921)

Pablo Picasso "Self-Portrait" (1906)

Francis Picabia "Hera" (1929) - šis darbs ļoti patika.

8.-9. diena

Šīs pirmās nedēļas nedēļas nogale tika pavadīta Claremontā - 35 kvadrātkilometrus lielā Losas apgabala pilsētā, kura iesaukta par "the city of trees and PhDs". Nu par to, cik doktora grāda ieguvēju te dzīvo, man grūti spriest, taču koku un zaļumu te tiešām daudz. Interesanti, ka šeit pilsētu attīstība sasniegusi jau tādu līmeni, ka blakusesošā pilsēta burtiski saplūst ar Claremontu, līdz ar to par iebraukšanu jau citas pilsētas teritorijā liecina vien stabs ar attiecīgās pilsētas uzrakstu. Šī pilsēta gan nedaudz līdzinās mūsu pie-Rīgas pilsētām - pārsvarā dzīvojamās mājas un lielveikali, kas nodrošina iedzīvotājus ar pirmās nepieciešamības precēm. Lai gan, tās nav tikai pirmās nepieciešamības preces - vakar ar Noru aizbraucām uz veikalu, kas pārdot visu nepieciešamo ballīšu  rīkošanai... Uh, to vajadzēja redzēt - tik dažādu krāsu balonu nebiju vēl redzējusi, arī plastmasas glāzes, šķīvīši un galda piederumi bija burtiski visās iespējamās krāsās.

Laikam jau tuvāk jāpastāsta par mūsu ģimenes draugiem, pie kuriem pavadīju šo jauko nedēļas nogali. Ar Noru un Melu Batleriem mūsu ģimene ir pazīstama kopš 1992. gada vasaras, kad Mels kā otorinolaringologs nolēma nedēļu pavadīt Latvijā, lai novērtētu, kā šeit strādā viņa nozares kolēģi. Mana mamma kā LORs ar ārstu biedrības starpniecību piekrita Melu uz pāris dienām uzņemt ciemos un tā sākās mūsu ģimeņu draudzība gandrīz 20 gadu garumā. Protams, 90to gadu sākums bija smags posms Latvijas attīstībā, tostarp arī medicīnas nozarē - Mels pēc aizdegunes mandeļu izņemšanas operācijas noskatīšanās tik noteica, ka šeit esot kara laika medicīna... Lai gan man par to grūti spriest, no mammas esmu dzirdējusi, ka tajos agrajos brīvības gados bieži šādās operācijās nelietoja narkozi, tā ka paši varat iedomāties... Pirms trim gadiem mums izdevās piepildīt sapni un atbraukt pie Noras un Mela atbildes vizītē - tās astoņpadsmit dienas, ko pie viņiem pavadījām, bija no viņu puses izplānotas līdz pēdējai minūtei - kopīgi apbraukājām lielu daļu Kalifornijas, no Losas līdz pat Monterejas līcim un Sanfrancisko, sekvoju nacionālajam parkam un pat uz mirkli iebraucām Nevadas štatā. Tāpēc man bija liels prieks, ka tiku tieši Kalifornijas universitātes Losandželosas "filiālē", jo tādejādi mūsu draugus ir vieglāk apciemot.

Jāsaka, par šīs nedēļas nogales highlight noteikti kļuva Golden Globes jebšu Zelta Globusa balvu pasniegšanas ceremonijas noskatīšanās tv. Tā likās burtiski svētlaime (īpaši salīdzinājumā ar manu pieredzi citos gados) četros pēcpusdienā ieslēgt televizoru, un mierīgi noskatīties pārraidi gan no sarkanā paklāja, gan pašu ceremoniju, kas notika Beverly Hilton hotel. Jo parasti tas man notika tā - Londonā es visu vakaru sēdētu kā uz adatām, meklējot linkus, lai noskatītos sarkano paklāju. Tā parasti būtu tā vieglākā vakara daļa, jo bieži vien daudzas kompānijas veic "sarkanā paklāja intervijas". Savukārt pēc sarkanā paklāja noskatīšanās (nu aptuveni no pusnakts līdz 2-3 naktī pēc Londonas laika) sāktos nakts "jautrākā daļa" ar izmisīgu linku meklēšanu vairāk un mazāk legālās vietnēs, visu laiku domājot, cik daudz jau esmu nokavējusi. Nu un tad beidzot, ja aptuveni pēc pusstundas links būtu atrasts, vēl jau bieži vien mans internets mani uzmeta, ik pēc desmit sekundēm "buffering"-ojot. Un principā parasti jau pēc ceremonijas nebija īsti jēgas iet gulēt, jo visbiežāk gan Oskari, gan Zelta Globusi beidzās ap septiņiem vai astoņiem no rīta pēc Londonas laika. Nu lūk, tad nu saproti, cik man daudz nozīmēja tā mierīgi pēcpusdienā pie samērā liela ekrāna noskatīties ceremoniju... 

Kā Ricky Gervais tika pie šī pasākuma vadīšanas trešo gadu pēc kārtas, man tiešām nav ne jausmas, jau pirmajā gadā man likās - nu viss, te nu ir mazas izredzes redzēt šo komiķi atgriežamies vakara vadītāja lomā. Bet redz, ka kļūdījos, pie tam otro gadu pēc kārtas. Taču šoreiz varen asas asprātības/apvainojumi lidoja ne tikai aktieru un šova rīkotāju virzienā, bet arī pats Rikijs dabūja no pāris zvaigznēm trūkties. Nu iečekojiet paši: 

Ricky Gervais GG best hits 2012: http://www.youtube.com/watch?v=9aqoI0UM3-g

Opening monologue: http://www.youtube.com/watch?v=YQrMGlIE79M

Uz balvu šogad bija nominēti daudzi Holivudas dižgrandi, it īpaši izcēlās labākā dramatiskā aktiera nominācija... Nu kad vēl Džordžs Klūnijs, Breds Pits, Leonardo di Kaprio, Maikls Fasbinders un Rians Goslings ir redzēti savā starpā sacenšamies? Šoreiz gan virsroku guva Klūnijs, par savu aktierdarbu filmā "Descendants". Liels prieks arī par Merilu Strīpu, kas protams ieguva zelta globusu par savu "Dzelzs Lēdijas" jeb Margaritas Tečeres atveidojumu filmā "Iron Lady". Priecēja arī fakts, ka šogad franču un amerikāņu kopdarbs - filma "Mākslinieks/The Artist" ieguva balvu gan kā labākā komēdija/mūzikls, gan kā labākais soundtrack, gan labākais aktieris (Jean Dujardin) komēdijā/mūziklā. Vēl balvas ieguva gan Vudijs Alens par labāko oriģinālscenāriju ("Midnight in Paris"), kā labākā aktrise komēdijā/mūziklā balvu ieguva Mišela Vilijamsa par Merilinas Monro atveidojumu filmā "My Week With Merilyn" un abi dižgari Martins Skorsēze un Stīvens Spīlbergs ieguva globusus attiecīgi par labāko režiju un labāko animācijas filmu. Tādu gadu, kurā sacenstos tik daudz labu filmu un lielisku aktieru/režisoru tiešām nevaru atcerēties!

7.diena

Oho, nemaz neticās, ka esmu šeit bijusi tikai nedēļu - šķiet, ka pagājusi vesela mūžība kopš brīža, kad pa lidmašīnas iluminatora lodziņu vēl mirkli pirms pacelšanās noskatījos uz baltajām pūku sniegpārslām, kas sestdienas rītā pamazām sāka izrotāt patumšo Latvijas ainavu. Paveikts un redzēts ir tiešām daudz šajā nedēļā, cerēsim, ka veiksies tikpat labi arī turpmāk! ;)

Interesanti ir sanācis, ka esmu pieteikusies uz semināriem tieši darba nedēļas izskaņā (tam īsti pat nepievērsu uzmanību). Līdz ar to man piektdienas turpmāk būs varenas diskusiju un komunikācijas dienas, jo iekrīt gan divi dažādi semināri, gan arī krievu valoda, kas automātiski nozīmē daudz runāšanos vai vismaz cenšanos to darīt svešā valodā :D Apbrīnojamā kārtā, šeit Kalifornijā man nebija nekādu problēmu pielāgoties American-English, jūtos pat daudz atbrīvotāka runātprasmē nekā Anglijā. Lielā mērā, manuprāt, to ietekmē tā atbrīvotā atmosfēra, kas te valda - cilvēki šķiet samērā atvērti un draudzīgi. Ne par velti amerikāņiem ir raksturīgs tas plašais smaids... :)

Amerikāņiem ir pavisam cits temperaments, pie kura es nereti jūtu, ka cenšos pieskaņoties - viņi lieto daudz izsauksmes un īpašības vārdu, dažkārt pat nedaudz uzspīlēti (nu vismaz priekš mūsu latviskās mentalitātes). Viss tiek pakārtots pa balts/melns plauktiņiem un pelēkā sekcija ir patiesībā varen šaura. Ja, izsakot savu viedokli, saki "it's good" - principā tas nozīmē, ka to tu saki tikai aiz pieklājības; šī frāze bieži vien norāda, ka kaut kas nemaz nav tik labi paticis - jo tikai "amazing" un "great" tiešām izsaka patiku. Tāpēc man nereti liekas, ka tā kā uzlieku pavisam citu masku, dodoties ārā no savas istabas - man liekas, ka svešā vidē nemaz citādi nav iespējams. Šīs multi-kulturālās vides ar nacionālo ievirzi vienmēr diktē savus noteikumus, un lai nenonāktu situācijā, kurā mani varētu nesaprast kulturālu atšķirību dēļ, nākas adaptēties. Interesanti, ka nesen dokumentālo filmu kursā es rakstīju eseju par tēmu "the important truth any documentary captures is the performance in front of the camera". Šī doma principā balstās uz ideju, ka mēs ikdienā katrā situācijā spēlējam kādu sevis un/vai citu izdomātu lomu - ģimenē vienu, universitātē/darbā ar kolēģiem - pavisam citu. Jāsaka, šī doma noteikti ir patiesa, bieži mainot vides. Ak, cik patiesa...

Runājot par amerikāņu temperamentu, nereti atceros apmaiņas skolotāju no Amerikas, Timu Chipmanu, kurš ģimnāzijā mums vadīja varen jautras nodarbības. Viņš reiz teica, ka latvieši pirmajā brīdī liekas tādi auksti, ziemeļnieciski, kas nelaiž sev tuvu klāt, taču līdz ko nodibina ciešākus kontaktus, kļūst par lieliskiem draugiem. Tai pašā laikā amerikāņi esot varen draudzīgi un atvērti pirmajā brīdī, taču ne vienmēr pielaiž tuvu klāt. Realitātē esmu pārliecinājusies, ka tā tiešām ir. Nu, piemēram, mēs latvieši reti kad kādu cilvēku nosaucam par draugu, ja viņš tiešām tāds nav. Savukārt amerikāņi bieži vien sauc par draugiem paziņas, kuras viņi iespējams par draugiem šī vārda visīstākajā nozīmē nemaz neuzskata. Līdzīgi ir ar īpašības vārdu lietojumu - gan šeit, gan Anglijā pārdevējas bieži pircējas uzrunā "darling" - piemēram izdodot atlikumu: "here you are, darling", vai "have a nice day, darling". Nu vai vari iedomāties situāciju, kad mūsu Maximas pārdevējas teiktu "trīsdesmit santīmi atpakaļ, mīļum"? Mēs uztveram šos vārdus īsti un patiesi, līdz ar to, "mīļumi" mums patiešām ir tuvi un mīļi, un nav jāmeklē pārspīlējumi, lai izteiktu patiesas emocijas.

P.S. Viss iepriekšminētais gan ir mans vispārīgais subjektīvais vērtējums, kas neattiecas uz visiem. Īpaši ne uz diviem fantastiskiem amerikāņiem, ar ko mūsu ģimenei bija tas gods iepazīties 90to gadu sākumā - Noru un Melu Batleriem. Lieliskāku amerikāņu nācijas etalonu nevaru iedomāties. Pie viņiem pavadīšu arī šo nedēļas nogali Claremontā.

6.diena

Pēc vakardienas trakumiem šodien tā "pa mierīgo". Pēdējo piecu dienu slodzīte ir atstājusi pamatīgu iespaidu uz manām pēdām - nezinu vairs, kuras kurpes vilkt, jo visas ir kaut ko noberzušas (pat iešļūcenes) :) Līdz ar to šodien nedaudz dodu atpūtu savām kājām, cītīgi pildot mājasdarbus.

Šodien beidzot dabūju savu UCLA BruinCard jeb studenta identifikācijas karti, ar kuru tagad varēšu gan uz bibliotēku, gan dabūt atlaides studentu veikalā. Tad, kad mēs maksājām par kojām, man bija jāizvēlas arī ēdienreižu plāns (izvēlējos mazāko - 11 reizes nedēļā), un līdz šim bez kartes es nevarēju iekļūt ēdnīcās. Tāpēc šodien devos arī izpētīt, ko labu varu dabūt ar savu ID karti. Izrādās - šeit nemaz nav tādas vienas ēdnīcas, kas piedāvātu standarta pusdienas/vakariņas. Tā vietā katrā koju kompleksā (tādi mums te ir vismaz 4) ir dažāda veida ēdnīca - gan austrumu stila, gan meksikāņu, gan internacionālā. Kā pirmo nolēmu izpētīt internacionālo, jo tā likās vislielākā. Un piedāvājums tiešām pārsteidza - tur nebija tikai tradicionālais piedāvājums ar picām un burgeriem vien. Liels uzsvars tiek likts uz "dari-pats" principu, piemēram, pašā centrā novietota lete ar lielu sagriezto dārzeņu izvēli un mērcēm salātu gatavošanai, arī dažādiem pildījumiem sviestmaizēm, atliek tik nograuzdēt maizi blakusesošajā tosterī un izvēlēties, kādas salātu lapas un gaļu likt tai virsū. Piedāvājumā bija arī sautēti dārzeņi, dažādi makaronu ēdieni, zupas, rīsi ar mērcēm un saldie ēdieni. No saldajiem ēdieniem patīkami pārsteidza fakts, ka varēja izvēlēties arī saldējumu, to pašai iepildot no automāta sevis izvēlētā vafelītē - atkal jau "dari pats princips". :)

(Rakstīts pēc 30 min.) Super - laikam tomēr nevajag raustīt lauvu aiz ūsām, sakot, ka šodien "tā pa mierīgo". :D Kā es sāku domāt par to, ko vēl varētu šodien pierakstīt, sākās mācību trauksme, un nācās kādas 20 minūtes ārā stāvēt, kamēr universitātes cilvēki pārbauda, vai istabās kāds tomēr necenšas trauksmi ignorēt, sabāžot zeķes ausīs kā lieliskais misters Bīns vienā sērijā to darīja (ak, nu ko tik viņš visu nav darījis). Atklāju, ka turpat aiz stūra manai istabai ir emergency kāpnes, kas ir samērā pozitīvi - gadījumā ja tā 30 gadu trīce tomēr izdomā drīz sākties, vismaz ātri tikšu laukā no ēkas.

Ar labu nakti, mani mīļie!

5.diena

Sajūta, ka šodienu es nosapņoju. Jo nevar taču būt reāla situācija, ka es atrados vienā telpā ar Amerikas iemīļotākajiem šī gada kino un tv aktieriem. Bet nu bildes saka savu - šodien apmeklēju People's Choice Awards ceremoniju, kas katru gadu apbalvo Amerikas iemīļotākos (balstīts uz balsojuma rezultātiem) aktierus. Ideja radās pavisam spontāni, jo pat sapņos nebija rādījies, ka uz šādu pasākumu varētu dabūt biļetes, bet redz, ka var, un tā nu mēs kopā ar Chandni devāmies iekarot Holivudu!!!

Nokia Theatre zāle gatavojas sākt ceremoniju.

Sarkanais paklājs sānskatā

Jāatzīst, pa sarkano paklāju tur nevienam apmeklētājam neļāva pastaigāties un arī ar zvaigznēm pačalot ne, taču tagad varu lepni teikt, ka vismaz zem viena jumta esmu bijusi gan ar  Emmu Stone (The Help; Crazy, Stupid, Love), Ellen DeGeneres, Alyson Hannigan (HIMYM), Nina Dobrev (TVD) un lielisko Betty White, gan arī Adamu Sandler (gandrīz katra otrā komēdija), Ian Somerhalder un Paul Wesley (TVD), Robert Pattinson (Twilight) un leģendāro Morgan Freeman (Million Dollar Baby, Unforgiven, Se7en).

Bet nu jāsāk laikam viss no sākuma. Par veselu piedzīvojumu, jāatzīst, kļuva brauciens līdz Nokia Theatre, kur tas viss pasākums notiekas. Ja man likās, ka Londona ir liela, tad nu Losa ir vienkārši bezgalīga un pa to pārvietoties pieņemts pārsvarā ar auto. Līdz ar to arī sabiedriskā transporta sistēma nav tik attīstīta - darbojas vismaz 3 dažādas autobusu kompānijas (katra ar savām pieturām), paši busi te manā galā kursē aptuveni reizi pusstundā un attālumi no pieturas līdz nākošajai ir samērā palieli. Tāpēc mūsu piedzīvojums sākās jau ar to, ka nevarējām atrast autobusa pieturu. Izrādās, viņi te autobusa pieturas apzīmē ar mazām zīmītēm pie stabiem un nav nekādu citu vizuālu elementu, kas varētu norādīt uz pieturas esamību - nav ne ietves paaugstinājuma, ne "būdiņas", var nebūt pat autobusu saraksta un galvenais, tā var atrasties arī uz ielas, kurai nav gājēju ietves. Laimīgi beigu beigās tomēr atradušas pieturu, kura pilnībā iekļaujas iepriekšminētajā aprakstā, mēs pusstundu gaidījām autobusu un iekāpušas secinām - esam vienīgās baltās autobusā. Protams, Losa ir viena no multi-kulturālākajām pilsētām pasaulē, taču šķiet - tikai imigranti, kuri nevar atļauties nopirkt auto, un bērni līdz 16 gadu vecumam te brauc ar sabiedrisko autobusu. Lai vai kā, abas ar Chandni varējām pusotru stundu vērot Losas ielas, līdz nonācām līdz "downtown Los Angeles" un pašam Nokia Theatre. (Jāatzīst, ka mums neizdevās tik viegli tikt uz kojām atpakaļ, jo ar nožēlu secinājām, ka ap deviņiem jau daudzi autobusi, ieskaitot mūsējo, beidz kursēt no centra uz UCLA, un nācās ņemt taksi.)

Lai gan Oskara kaluma slavenības neapmeklēja šo pasākumu (izņemot Morganu Frīmenu), cilvēki bija sākuši pulcēties pie barjerām pretējā ielas pusē jau div-ar-pus stundas pirms ceremonijas sākuma. Mēs ar nevarējām izdomāt, vai mēģināt atrast kādu vietiņu, kur paskatīties uz slavenībām, vai ne. Beigās tomēr izlēmām, ka, drošs paliek drošs, dosimies iekšā teātrī ar visiem reizē, jo pusstundu pirms pasākuma sākuma teātra durvis tiek slēgtas.

People's Choice Awards bija samērā izdevies - to ļoti pieklājīgi novadīja daudzu iemīļotā aktrise Kaley Cuoco no Big Bang Theory. Lai arī daudzas lielās slavenības šo pasākumu neapmeklēja, vienalga bija lieliski uz to visu noskatīties un aktīvi piedalīties, pieceļoties kājās pie katras apbalvošanas (tā tika lūgts skatītājiem) un aplaudēt daudziem sev pazīstamiem aktieriem. It īpaši jau sirds gavilēja, kad Neil Patrick Harris (HIMYM)  nostājās aptuveni divu metru attālumā no vietas, kur sēdēju! Un protams arī redzēt Vampire Diaries puišus dzīvajā lika sirdij pāris jautrus kūleņus apmest, jo Ians Somerhalders arī dzīvajā izskatās tikpat velnišķīgi labi kā uz ekrāna.

Šovakar daudz pārsteigumu gan nebija, ja vien neskaita Roberta Patinsona vareni apšķibītos (t.i. nogrieztos :D ) matus un to, ka kategorijā "stars under 25", kurā 4/5 zvaigznēm bija no Poteriādes, uzvarēja tieši ar šo fenomenu nesaistīta aktrise - 14 gadus vecā Chloe Moretz ("Hugo"). Varen priecājos par to, ka lieliskā komiķe Ellena ieguva balvu par gada iemīļotāko sarunu šovu un arī par gada grupu - Maroon 5, kas šovasar pārņēma visas radiostacijas ar savu hitu "Moves Like Jagger". 

Tieši šodien beidzot laikam sāku saprast, kur esmu nonākusi :)

Lieliskie The Vampire Diaires puiši (zoomots pamatīgi, tāpēc miglaini :D)

Morgans Frīmens un fonā - Ewan McGregor (Moulin Rouge, Trainspotting)

P.S. Tā kā šodien beidzot tiku pie fotoaparāta, tad ir cerība arī turpmāk redzēt manis pašas taisītus foto :)