82.diena (28.03.2012.)

Visu iepriekšējo vakaru pavadījām spriežot, kā pavadīt dienu, kura mums pilnībā atvēlēta Lielā Kanjona apskatei. Viesnīcas foajē atradām nacionālā parka avīzi, kurā publicētas neskaitāmas iespējamās aktivitātes - pārgājienu taku maršruti, bezmaksas ekskursijas gida pavadībā, izstāžu un muzeju darba laiki... No tās visas pārpilnības gluži vai mulsām, un beigu beigās nolēmām izmantot pārbaudītu metodi - imrovizāciju.

No rīta aizbraucam līdz tuvākajai vietējā autobusa pieturai un drīzi vien kopā ar citiem tūristiem jau esam ceļā uz Lielā kanjona kori. Mēs esam apmetušies Grand Canyon ciemata tālākajā galā, vienā no četrām lielajām viesnīcām. Pārsteidzoši, taču šai ciematā, kur uz dzīvi drīkst apmesties tikai nacionālā parka darbineki un apkalpojošais personāls, ir viss nepieciešamais - veikali, pasts, neliela ambulance un pat skola. Un protams mežs - jo tālāk no kores, jo biezāks un varenāks kļūst priežu sils. 

Ceļā uz kanjona malu, Mels mums parāda senāko šī ciema viesnīcu - no tumšiem koka baļķiem būvēta, tā gozējas gandrīz uz pašas kores. Lai gan ārpuse daudz nepārsteidza, viesnīcas interjers gan bija ko vērts - ienākušas pa durvīm, nonācām samērā palielā, apaļas formas foajē, kas vairāk atgādināja medību muižu nekā viesnīcu. Pie tumšajām koka sienām gozējās brieži un bizoņi ar vareniem ragiem, un pie liela kamīna novietotajā atveltnes krēslā sēdēja kungs rūtainā tvīda uzvalkā, lasot avīzi, malkojot rīta kafiju un pa brīdim ievelkot kādu dūmu no savas pīpes. Uz otro stāvu veda lielas trepes, klātas ar sarkanu paklāju, savukārt check-in lete bija vien tāds neliels galdiņš zem lielas skaistas gleznas. Sajūta tāda, it kā mēs būtu nokļuvušas citā laikmetā...



Rītu sākam ar nelielu ekskursiju vietējā parka reindžera pavadībā, kurš mums pastāsta par kanjona un paša nacionālā parka vēsturi (kurā daudz šeit neiedziļināšos). Varen interesants mums tas gids pagadījās - vecumā ap 55-60, lielu garu bārdu (garumā tā varētu sastādīt konkurenci mūsu pašu Dainutēva bārdai), saulesbrillēs un ar klasisko kovbojstila cepuri galvā. Un dzīvesstāsts, ko viņš pāris teikumos mums pastāstīja, tikpat savdabīgs - visu mūžu esot strādājis divos darbos par strādnieku, savukārt sieva sapņojusi kļūt par nacionālā parka reindžeru. Bet pieteicies dēls un tā arī neesot sanācis. Taču, kolīdz dēlam esot apritējis 18, abi vecāki šo izstūmuši no ģimenes ligzdiņas un abi iestājušies koledžā. Pēc neskaitāmām voluntierēšanām un praksēm viņi beidzot esot dabūjuši šo dream-job Great Canyon Nacionālajā parkā.

 Mums paveicas, ka rīts ir saulains, un tāpēc drīzi vien pēc nelielās ekskursijas mēs dodamies pa pašu slavenāko - Angel's Flight taku lejup pa kanjonu. Lai gan sākumā veicas samērā labi, drīzi vien ēnas pusē tiekam pārsteigtas ar kūstošu ledu un nelielām sniega paliekām, ko manas sporta kurpes īsti negrib ņemt pretī. Pāris reizes paslīdu, taču tikai tik daudz, lai paspētu pēdējā brīdī noturēties kājās. Šeit, par laimi, taka ir samērā plata un nogāze - lēzena, tā ka Šmucīšu Karaliene nedabū īsti izpausties.

Drīzi vien mūs pārsteidz paliela mūļu karavāna. Izrādās - kanjona ieleju ar kori vēl joprojām savieno tas pats transports, kas pirms simts gadiem - mūļu (eng. - mules) spēks. Šie dzīvnieki, kas tiek audzēti vietējos staļļos, ir zirga un ēzeļa krustojums - šādā kombinācijā viņi ir spēcīgāki un druknāki par zirgu, savukārt apsteidz ēzeļus ar asāku prātu un redzi. Vēlāk uzzinām, ka viņi pārvadā gan tūristus, gan arī apgādā nelielo viesnīcu kanjona ielejā ar visu nepieciešamo. Mums bija tā laime redzēt lopiņus atpūtā - viņiem, kāpjot augšup, ik pēc piecām minūtēm tiek dota atelpa. Visai garajai karavānai pa priekšu jāja viena no nacionālā parka darbiniecēm, kura apstājās tieši pie mums, dodot iespēju viņu nedaudz aplūkot. Pirmo reizi "dzīvajā" redzēju tās īstās kovboju bikses, ko tik bieži ir sanācies redzēt vesternos - speciāli paredzētas jāšanai no tumši brūnas ādas ar pagarām bārkstīm ap zābakiem. 

Aptuveni pēc pusotras stundas pastaigas atgriežamies, lai kopā ar Melu iestiprinātos ar pašu pagatavotajām uzkodām un apskatītu izstādes par kanjona vēsturi. Par nokļūšanu kanjona dzelmē nemaz nesapņojam - no tās mūs šķir astoņu stundu gājiena attālums. Taču nemetam gluži plinti krūmos un nolemjam divatā ar autobusu doties uz augstākas grūtības taku ciemata tālākajā dienvidu punktā, lai pāris stundas pabaudītu šo cilvēku neskartās dabas nostūri.

Pa ceļam iegūstam arī jaunas paziņas - varen zinātkāru vāveri un kraukli. Šur tur starp akmeņiem un kokiem pamanām arī nelielas kalnu puķītes.

"Vieta, kur labāk neapsēsties": Part 2

Pamazām pār mūsu galvām savilkās mākoņi, taču tas netraucēja baudīt dabu. Jāatzīst, ka rīta saules radīto spozmi kanjons gan nedaudz zaudēja. 

Kad esam atgriezušās ciema centrā, ir jau vēla pēcpusdiena. Līdz norunātajam satikšanās laikam ar Melu mums atlikusi vēl stunda, ko nolemjam pavadīt, apskatot veikalus. Taču atrodam nevis tradicionālās suvenīru bodītes, bet gan kaut ko pilnīgi citu - pie senlaicīgās viesnīcas ir uzcelta stilizēta indiāņu cilšu apmetne, kurā tiek pārdoti tikai un vienīgi ap Lielo Kanjonu dzīvojošo indiāņu cilšu darinājumi. Krāsainā un neparastā keramika mūs burtiski apbur... :)

Veikalā esmu tā apburta, ka neko nenofotogrāfēju, tāpēc šeit talkā nāk google images. :)

Pie veikala ir arī neliela zīme, kuru esmu redzējusi jau vairākkārt, taču vienmēr aizmirsusi nofotografēt. Pieņemu, ka - jo tuvāk Teksasai (izsenis slavena ar augstajiem ieroču pārdošanas apjomiem), jo biežāk "no firearms" jebšu šaujamieroču nēsēšanas aizliegums parādās pie dažādām publiskām iestādēm. Un kāds gan brīnums - mēs atrodamies valstī, kuras Department of Defense (aizsardzības ministrijas) budžets 2010.gadā sasniedza 680 miljardus dolāru (!!!!!!) - yap, es nepārrakstījos.

"Toto, I've a feeling we're not in Kansas anymore." 
(Dorothy, The Wizard of Oz/ Ozas zemes burvis, 1939.g.)