Diena sākās agri - jau ap pussešiem biju augšā, lai sagatavotos savam pēdējam eksāmenam ziemas ceturksnī. Un pēc tā veiksmīgas nokārtošanas visa pārējā diena pagāja steigā un sagatavošanās darbos. Prasīsi - uz ko jāgatavojas? Well, man bija gaidāms viens īpašs un mīļš ciemiņš - mana mamma. Riskējot izklausīties kā veļas mazgājamā pulvera Ariel reklāmā, "man gribējās, lai viss būtu perfekti". Šajā gadījumā - lai drēbes būtu pārmazgātas, istaba uzposta, pārtika sapirkta un protams arī vēl pēdējā eseja uzrakstīta. Nu nav jau tā, ka ikdienā es dzīvotu kā sušķis, bet eksāmenu laikā visu enerģiju gribējās veltīt nevis mājsaimniecības darbiem, bet mācībām. Jāsaka, ka līdz pusseptiņiem vakarā, kad ar puķu pušķi rokās devos uz lidostu, biju samērā daudz paspējusi izdarīt, vienīgi to eseju nācās pabeigt vēlā naktī.Kopā ar vairākiem studentiem, kas gatavojās lidot uz mājām pavasara brīvdienās, es iesēdos vietējā ekspress autobusā, kas mani pa taisno nogādāja lidostā. Nu beidzot izbaudīju uz savas ādas, ko nozīmē lidostā sagaidīt kādu īpašu un sen neredzētu cilvēku. Šķita, ka ienākošo reisu monitori speciāli negrib parādīt man interesējošo informāciju un dažādas sejas parādās ap stūri, taču ne tā, ko vēlos. Beigu beigās jau arī sagaidīju nedaudz nogurušu, taču starojošu mammīti. Viņa ir no tiem ātrajiem cilvēkiem, kuriem 12 stundu lidojums no Minhenes ir gluži vai kā zobu sāpes, taču mamma šo laiku bija mācējusi labi (manuprāt) izmantot. Es viņai biju ieteikusi censties lidmašīnā neaizmigt, lai būtu vieglāk pierast pie laika zonu maiņas, līdz ar to mammīte bija noskatījusies lielāko daļu lidmašīnā pieejamo filmu, kas, šķiet, pārspēj pat manus rekordus (vismaz lidmašīnās jau nu noteikti). :)
To biju piefiksējusi jau iepriekš - ikdienā es nemaz neilgojos tik ļoti pēc latviešu pārtikas produktiem - ir tik daudz citu lietu, par ko domāt, ka rupjmaize un biezpiens ātri vien aizmirstās. Taču, kad kojās mamma no somas izvilka lielu turzu ar ķiploku grauzdiņiem (rupjmaizes), tikai tad es sajutu, cik ļoti pēc tiem ilgojos - šķiet, neviens ķiplokgrauzdiņš nebija tik labi garšojis kā tieši tie, ko nogaršoju tai pirmajā vakarā. Un arī žurnāli latviešu valodā likās kā tāds svaiga gaisa malks - katrā ziņā, ļoti patīkama pārmaiņa pēc tiem visiem akadēmiķu garadarbiem, ko ikdienā nākas lasīt angļu valodā. Pavasara brīvlaiks beidzot varēja sākties!
No comments:
Post a Comment