81.diena (27.03.2012.)

Šorīt bija viena no tām retajām reizēm, kad pašu gatavotajās brokastīs varējām sevi palutināt ar svaigi brūvētu Starbucks kafiju - pilnai laimei laikam pietrūka vien Busuļa izpildītā "Tava rīta kafija, tava brīvdiena" fonā... Taču, ejot cauri viesnīcas kazino, redzējām samērā bēdīgu skatu - septiņos otrdienas rītā cilvēki sēdēja pie spēļu automātiem un ar aiztūkušām acīm autopilotā tik meta monētas vienu pēc otras iekšā un raustīja kloķi. Tāpēc jau Las Vegasai spēļu elles galvaspilsētas tituls ir piešķirts...

Pēc brokastīm mēs steidzām nedaudz pabraukt pretējā virzienā no šodienas plānotā kursa, lai redzētu The Valley of Fire. Jāatzīst, šādus krāsu kontrastus dabā sen nebiju redzējusi, turklāt mums paveicās ar rīta sauli, kas ainavu padarīja vēl krāšņāku. Likās, ka esam nokļuvuši pavisam citā pasaulē, nešaubos, ka šeit mierīgi varētu filmēt sci-fi filmas par dzīvi uz Marsa. (Ha, ko neteiksi, nupat paskatījos, ka šī ieleja patiešām ir tikusi izmantota, lai filmētu ainas no Marsa filmā Total Recall ar Arnoldu Švarcnēgeru).

Iebraucot parka teritorijā, mūs sveica lielragu kaza, kas turpat mierīgi ceļa malā sauļojās un par mūsu mašīnu nelikās ne zinis. Pēc bildes spriežot, mēs sastapām profesionāli, kurai šī nebija pirmā fotosesija, vai varbūt arī viņa dzīvi vienkārši uztver mierīgāk - galu galā, par ko uztraukties, ja apsargā nacionālā parka likumi.

Un lūk arī kadri no šīs lielo krāsu kontrastu ielejas:

Viens no apskates objektiem šajā ielejā bija petroglifu klintis. Lai gan par simbolu nozīmi zinātnieku domas atšķiras, ir skaidrs, ka tas ir Anasazi cilts darbs, kas Uguns ieleju apdzīvoja no aptuveni 330.g. p.m.ē. līdz 1150.g.  

Las Vegasā mums priekšā patrāpās auto,
ko nevar nenofotografēt - Lamborghini (Gallardo?) kabriolets

 Šodien lielāko dienas daļu (aptuveni 6 stundas) atkal pavadam ceļā - braucam vēl dziļāk Amerikas vidienē. Drīzi vien pēc Las Vegasas sasniedzam Nevadas un Arizonas štata robežu. Interesanti, ka šodien klimata maiņu izjūtam visvairāk - ja Kalifornijas Nāves ielejā bija līdz pat 28 grādiem un Nevadas Uguns ielejā - līdz 25 grādiem, tad Arizonā temperatūra pamazām noslīd līdz 13-14 grādiem. Arī daba mainās - tuksnešaino stepju vietā pamazām parādās arvien lielākas priedīšu un kadiķu audzes, savukārt kalnu virsotnes jau pavisam baltas.

Kā beidzas tuksnešainās stepes, tā ieraugam ganāmies arī mājlopus, šajā gadījumā - gotiņas.

 Pa ceļam maināmies mašīnā ar vietām - norunājam, ka pie stūres katrs sēdēsim stundu, tad mainīsimies. Mums abām ar mammu šī ir ļoti interesanta pieredze - esam pieradušas pie manuālās ātrumkārbas nevis automāta, turklāt šī ir arī sveša mašīna, ceļi un valsts :D. Ticu, ka Melam nebija viegli mums atļaut sēsties pie pusgadu jaunā Ford džipa stūres, taču ko darīsi - mēs nevarējām ļaut viņam visu dienu stūrēt vienam pašam. Interesanti, ka katrā štatā ir savi ātruma ierobežojumi un arī sodi - Kalifornijā, piemēram, maksimālais ātrums uz maģistrālēm ir 65mph jebšu aptuveni 104km/h (smagajiem - par 10mph mazāk). Nevadā un Arizonā savukārt limits ir 75mph jeb 120km/h. Jāatzīst, tā ir bauda braukt šādā ātrumā pa laba seguma ceļu, ātrumu nejūt pilnībā nemaz - šķiet, "eh, es droši vien  uz kādiem 95km/h braucu". Un šajā brīdī spidometrs rāda 78 mph :D

Pa ceļam pieturam kalna nogāzē, lai pusdienu sviestmaizes baudītu ar skatu uz Kolorādo upi 

 Pēc vairākām stundām iebraucam Williams - nelielā mazpilsētā, aptuveni 100 kilometru pirms Lielā Kanjona, kas ir šodienas galamērķis. Izkāpjot no mašīnas, pārņem sajūta, ka esam ceļojuši ne tikai telpā, bet arī laikā - koku lapas vēl tikai pumpuros, zāle - brūnīgi dzeltena un šur tur stūros spīd pusizkusis sniegs. Uzvilkuši džemperus un vējjakas, dodamies izstaipīt kājas, un nedaudz izpētīt šo pilsētu. Mani pārņem dejavu sajūta, ejot pa Williams ielām - pilsēta gluži tāda, kā parasti filmās attēlo klasiskās Amerikas mazpilsētas - principā viena galvenā iela, uz kuras ir nelielas bodītes, vilciena stacija un benzīntanks. Nu gluži kā Twilight-ā Forksa (nez kāpēc, šis ir vienīgais piemērs, ko pašlaik spēju atcerēties).

Un tad sākas "garā jūdze" - ceļš, pa kuru braucam pēdējos 100 kilometrus līdz Lielajam Kanjonam,
ir tik taisns kā ar lineālu nomērīts.

 Ap pussešiem iebraucam Grand Canyon nacionālā parka teritorijā. Nepamet sajūta, ka esam Latvijā -visapkārt priežu sili un pāris vietās redzam arī pēdējās sniega paliekas. Mels mūs pa taisno pieved pie viena no galvenajiem Lielā Kanjona skatpunktiem, lai paspējam apskatīt kanjonu labākajā apgaismojumā - laikā, kad riet saule. Jāatzīst, ka šie skati bija kronis visam... Es jau smējos, ka pēdējo dienu laikā mūsu uztvere pamazām notrulinājusies no tām dažādajām dabas varenības izpausmēm, ko esam redzējuši. Taču ne pret Lielo Kanjonu - tās sajūtas, kas pārņem, stāvot kores malā un ieskatoties kanjona dzelmē, nevar ne aprakstīt, ne to visu pienācīgi nofotografēt, tas ir jāredz pašam... Šķiet, ka beidzot esi nonācis pasaules malā, kuru neskar pārpasaulīgās rūpes - te nav ne interneta, ne mobilo sakaru. Mums paveicas, jo šis ir vienīgais saulriets, kas šajās dienās bija vērojams Lielajā Kanjonā, lūk arī bildes:

Pēdējie saules stari pirms krēslas iestāšanās.

Kad iesēžamies atpakaļ mašīnā, ir jau krēsla. Dodamies uz viesnīcu uzkrāt spēkus, lai šo skaistumu rīt izpētītu tuvāk.