76.diena (22.03.2012.)

Šodien visu dienu atrados pāris centimetrus virs zemes - ko gan vēl vairāk vajag, kā mīļu cilvēku blakus, lai diena būtu izdevusies. Turklāt laiks bija pamanījies iespītēt visām neiepriecinošajām prognozēm - spīdēja saule un bija tieši tik silts, lai būtu patīkami uzturēties ārpus telpām.

Lai gan samērā vēlu izkūņojāmies ārā no kojām, paspējām pa dienu daudz ko apskatīt. Rītu sākām ar brokastīm vienā no universitātes ēdnīcām un pie viena es izrādīju arī lielāko daļu campus teritorijas.

Bruin Walk - campus centrālā gājēju iela, kas ved uz visām galvenajām fakultātēm.

Powell bibliotēka no iekšpuses.

Mūsu ceļš tālāk veda uz tuvāko autobusa pieturu, lai dotos uz Beverly Hills. Es to jau biju izstaigājusi krustu šķērsu, taču gribējās, lai mammīte arī apskatās. Man par lielu vilšanos izrādījās, ka senlaicīgais tūristu autobuss kursē tikai nedēļas nogalēs, tāpēc šoreiz uz mirkli pamielojām acis, apskatot traki smalkos Rodeo Drive veikalus, un turpinājām ar autobusu doties downtown LA jebšu Losas centra virzienā.

Rodeo Drive

Kārtējo reizi pārliecinājāmies, cik ilgi patiesībā ir jābrauc līdz centram - no Beverly Hills vismaz 45-50 minūtes pagāja, braucot cauri dažādiem apšaubāmiem rajoniem, līdz tikām līdz centram. Pirmais objekts, kas mūs pārsteidza, nenoliedzami bija oranži dzeltens skolas autobuss. Amerikā it kā nekas neparasts, taču šī autobusa modelis lika domāt par hipijiem un revolucionārajiem 60.gadiem.

Nezinot kontekstu, uzmini nu, pie kā es esmu nostājusies? :D

Runājot par revolūcijām, Losas centrālajā bibliotēkā, kas bija mūsu nākošais apskates objekts, mēs redzējām izstādi par Latīņamerikas valstu revolucionāriem, taču mākslinieki bija pacentušies tai piešķirt mūsdienīgu skatupunktu. Interesanti, ka bibliotēkas stāvi ietver sevī dažādus arhitektūras stilus - tajā ir gan kaut kas no meksikāņu un spāņu arhitektūras, gan arī no seno ēģiptiešu un modernisma stila.

Tālāk devāmies nelielā pastaigā cauri ofisu un debesskrāpju rajonam. Nē, tur nav tikai stikli un metāls vien, bet arī mākslas objekti un pat sava oāze, kur biroju darbiniekiem atbrīvoties no uzkrātā stresa un mierīgi ieturēt vieglu pusdienu maltīti.

Un tad jau mēs arī devāmies eņģeļa lidojumā - nelielā funikulierī ar nosaukumu Angel's Flight, kas savieno Hill un Olive Street. Tas darbojas jau kopš 1901.gada un par 50 centiem (aptuveni 25 santīmi) katrs gribētājs aptuveni pusotrā minūtē var pārvarēt Bunker kalna nogāzi, kas šķir abas šīs ielas.

Eņģeļa lidojums mūs nogādāja tieši pretim Grand Central Market. Mūs, latviešus, jau nu ir grūti pārsteigt ar tirgu, taču vienalga interesanti redzēt, kādi tie izskatās ārzemēs. Losas centrālajā tirgū ir ļoti izteikta Amerikas dienvidu kaimiņu ietekme - gan pašā ēkas stilā, gan arī sortimentā. Un augļi tur gigantiski un plašā izvēlē - nu kaut vai mango bija aptuveni trīs lielu tomātu izmērā....

La Mamma Burger (giggle)

Nevarēju nenofotografēt. Atkal jau dienvidu kaimiņi uzdarbojas... 

 Pa ceļam iegriezāmies arī Bradbury ēkā. Vienkārši fantastiska arhitektūra, ko diemžēl ir grūti iemūžināt bildēs.   Ēka pēc miljonāra Lewis L. Bradbury pasūtījuma tika uzbūvēta 1893.gadā, un tās arhitekts George Wyman izmantoja itāļu neo-renesances stila detaļas ēkas konstrukcijā. Pašlaik tā tiek izmantota kā daudzdzīvokļu nams, taču interesentiem ir atļauts apskatīt kāpņu telpu no pirmā stāva.

Tiešais ceļš uz debesīm?

Un tad jau arī bijām nokļuvušas līdz pašai Losas sirdij - pilsētas domei un 1.ielai. Tā dīvaini jau izklausās - 1.iela. Taču Amerikā bieži vien pilsētās ielas tiek "skaitītas", norādot attālumu līdz centram. Tā arī šeit Losā pilsētas dome atrodas turpat pie Pirmās ielas. Krustojumā ieraugām arī interesantu stabu, uz kura norādītas Losandželosas Sister Cities un attālums līdz tām. Lai gan Rīgas vārda tur nav, tuvākās ir Berlīne un Sanktpēterburga.

No kreisās - tiesu nams, senlaicīga lanterna, pilsētas ģērbonis un smogs virs domes ēkas - to pāris stundu laikā, ko pavadījām centrā, tas pamazām pacēlās pār pilsētu.

Tālāk mūsu ceļš veda uz Olvera Street, kuras apkārtnē atrodas El Pueblo De Los Angeles - Losas šūpulis jebšu vieta, kur 1781.gadā 44 kolonisti apmetās uz dzīvi un izveidoja nelielu ciematu, kas pēc 230 gadiem ir izpleties 1302 kvadrātkilometru platībā un ir kļuvis  par mājām aptuveni četriem miljoniem cilvēku (pēc 2010.g. datiem). Šie pirmie ieceļotāji (11 ģimenes) bija ieceļotāji ar indiāņu, eiropiešu un afrikāņu izcelsmi, kas bija šķērsojuši vairāk nekā 2000 kilometrus no Meksikas vidienes. Mūsdienās El Pueblo un Olvera Street ir pilna ar meksikāņu suvenīru veikaliem, krodziņiem un nepamet sajūta, ka mēs būtu šķērsojuši robežu un tiešām nokļuvuši Meksikā.

Daudzi no šiem suvenīru veikaliņiem pārdot auduma maskas. Paeju garām arī "Consulado de Mexico: Passportes Mexicanos" :)

 El Pueblo atrodas arī The Avrila Adobe - senākā dzīvojamā ēka Losandželosā, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Tā celta 1818.gadā, un piederējusi prominenta fermas īpašnieka Frančesko Hosē Avrilas ģimenei.

Turpat ciematā ir arī vairākas baznīcas, to starpā Nuestra Señora Reina de Los Angeles (angliski būtu Our Lady Queen of Angels Church), kas celta 1781.gadā un kalpoja kā katoļu ticības centrs. Interesanti, ka Losandželosas kādreizējais oficiālais nosaukums bija El Pueblo de Nuestra Señora la Reina de los Angeles del Río de Porciúncula - nav brīnums, ka viņi meklēja saīsinājumu. :D

Losas centra apskati noslēdzām ar vēlvienu ikonisku apskates objektu - Union Station. Šī dzelzceļa stacija tika uzbūvēta 1939.gadā un savu apmēru un arhitektūras dēļ nereti tiek saukta par "pēdējo no grandiozajām stacijām". Gan tās ārpuse, gan arī interjers ir kļuvis leģendārs, un stacija ir tikusi uzņemta daudzās filmās - piemēram, Blade Runner (1982), Speed (1994), Pearl Harbor (2001), The Italian Job (2003), The Island (2005), un daudzās citās.

Un tici vai ne, ar to mūsu pirmās dienas piedzīvojumi vēl nebeidzās. Biju iepriekšējā nedēļā nopirkusi biļetes uz teātri - Noela Kovarda lugu "Private Lives". Likās, varētu būt laba - viegla komēdija par laulātu pāri, kas piecus gadus pēc šķiršanās nejauši satiekas  viesnīcā, kur katrs no viņiem svin medusmēnesi ar savām jaunajām otrām pusītēm. Problēma tikai tāda, ka nebiju ieskatījusies, kur notiek izrāde - izrādās, ka Burbank rajonā, kurš atrodas aptuveni stundas brauciena attālumā no centra un divu stundu attālumā no kojām. Bet nu mēs varonīgi tikām gan turp, gan arī pēc tam naktī atpakaļ , izmantojot divus autobusus un vēl beigās taksi ar. Mēs jau smējāmies - ilgais ceļš kāpās uz kojām. Par garlaicību nevarēja sūdzēties, turklāt iepazinām vēl vienu Losas rajonu. Tur mēs atradām arī vienu varen interesantu veikalu - grāmatu un žurnālu antikvariātu (ja tā var teikt), kurā seni izdevumi par kino un mūziku salikti plauktos, kas sniedzas gluži vai līdz griestiem. Un es protams tiku ar pie vienas jaunas grāmatas - par Oskaru vēsturi.

Žurnāls "Post" - 1958.gada izdevums, blakus arī 1962.gada "Life". Un šie plaukti - pilni
grāmatām par kino - tā neko... :D

Jāatzīst, ka arī pati teātra ēka bija interesanta, lai neteiktu vairāk... No parādes puses - fitnesa centrs, no sētas puses - mazas durtiņas uz nelielu priekštelpu un zāli ar aptuveni 100 sēdvietām. Uz šīm te sētas durtiņām veda taka gar lielu sporta laukumu, kurā trenējās vietējā amatieru beisbola komanda. Principā, Burbankā atrodas lielākās Hollywoodas studijas - Universal, Disney un Warner Bros., taču tumsā vairāk izcēlās rajona industriālā daļa - augsti kūpoši skursteņi, auto dīleru spīdošās reklāmas un benzīntanks... nu galīgi ne vieta, kur varētu būt teātris, taču izrāde pati par sevi bija ļoti jauka un ar labu 1930.gadu angļu humoru. :)

Puiši trenējas beisbolā. Grove Theater Center logo. Veca mīlestība nerūs -
Eliots (Lenny on Dohlen) un Amanda (Stasha Surdyke).

Tā tad arī noslēdzās mūsu pirmā diena pavasara brīvdienās - bijām laimīgas iekrist gultā jau stipri pēc pusnakts un protams, ka uz vietas aizmigām.