147.diena (01.06.2012.)

Šīs nedēļas lielais atklājums... (wait-for-it)... kefīrs!!!! Lai nu kur, bet Amerikā tiešām nebiju domājusi atrast šo latviešiem tik iemīļoto produktu. Nē, nopietni - te pavisam oficiāli ražo kefīru, un lielākajos pārtikas veikalos tas brīnums nopērkams pavisam pieklājīgā paciņā ar 2% tauku saturu un tik pat šķidrs, kā mūsējais. Kā noskaidroju pie Batleriem, Amerikā visbiežāk gan to izmanto nevis dzeršanai, bet gan  dažādu ēdienu - vafeļu, pankūku, utt. pagatavošanā.

Būtu to zinājusi iepriekš, ka Austrumeiropa nav vienīgā, kas ražo kefīru... jau trīs gadus mocos, mēģinot ārzemniekiem aprakstīt šo produktu, nemaz nerunājot par biezpienu - tā izskaidrošanai jau sen esmu atmetusi ar roku. Jā, var jau mēģināt aprakstīt kefīru kā grieķu jogurtu, tikai šķidrāku, taču daudzi ārzemnieki, it īpaši angļi, tāpat nesaprot, kā var ko tādu dzert. Haha, atceros, kā Anglijā ar Laimiņu reiz ziemas vidū nolēmām manu koju virtuvē uztaisīt auksto zupu - visām anglietēm uzacis pacēlās, kad ieraudzīja dīvaini rozā un nezināmas izcelsmes biezzupu mūsu lielajā bļodā...

Lai nu kā, ja kādreiz nonāc situācijā, kad jāskaidro, kas ir kefīrs - te to brīnumu sauc par "cultured buttermilk". :) 

143.diena (28.05.2012.)

Šodien visā Amerikā ir brīvdiena par godu visu kritušo karavīru piemiņas dienai (Memorial Day). Lai gan sākotnēji šai dienā pieminēja tieši pilsoņa karā kritušos, mūsdienās maija pēdējā pirmdienā godina visos karos zaudētos karavīrus. Pārsvarā gan šo dienu amerikāņi pavada atpūšoties ģimenes lokā, tomēr daudziem par tradīciju kļuvusi tuvinieku kapu apciemošana, kas izvēršas pat par ko līdzīgu mūsu svecīšu vakariem. Savukārt vietējo brīvprātīgo komandas šajā dienā pie katra kapakmeņa karavīru kapos iesprauž pa mazam Amerikas karodziņam...

Es šo pagarināto nedēļas nogali pavadīju kopā ar Batleru ģimeni. Sestdienā bijām uz aizgājuši uz mūziklu Ahmanson teātrī ar nosaukumu "Follies". Jāatzīst, par samērā depresīvu tēmu - nožēlu par jaunībā pieļautajām kļūdām. Nu galīgi neveicas man pagaidām ar mūzikliem Losā, taču visas cerības lieku uz pēdējo vakaru, ko pavadīšu Kalifornijā - esmu pasūtījusi biļetes uz War Horse, mūziklu, kura kino adaptācija šogad bija nominēta Oskaram. 

Jāsaka, ka emocionāli nedēļas nogale savu kulmināciju sasniedza tieši šodien. Sākums gan nebija īpaši daudzsološs. Atpakaļceļā uz universitāti bijām plānojuši Pasadenā apskatīt Huntington bibliotēku, kuras teritorijā atrodas plašs botāniskais dārzs, taču, iebraukuši autostāvvietā, secinājām, ka laikam tā aktivitāte mums šodien nespīd - cilvēku bija tik daudz, ka mašīnas pat rindā stāvēja, lai noparkotos. Mels kā alternatīvu piedāvāja apskatīt netālu esošo Norton Simon muzeju. Šis vārds man gan neko daudz neizteica, un, godīgi sakot, arī neko īpašu negaidīju. Ak, kā es maldījos...

Šķiet, pirmo reizi redzēju tik koncentrētu mākslas dižgaru gleznu kolekciju. Stāsts patiesībā atkal par magnātiem/filantropiem - šis Nortons Simons bijis vairāku starptautisku kompāniju dibinātājs (Hunt Foods Co., McCall's Publishing, Canada Dry Co., Max Factor un Avis Car Rentals), kurš bijis kaismīgs mākslas iecītājs un kolekcionētājs. Savas dzīves laikā uzkrāto mākslas darbu kolekciju viņš novēlējis sabiedrībai, izveidojot savā vārdā nosaukto muzeju.

Šī kolekcija mani pilnībā paņēma uz izbrīnu. Šķiet, ka muzeja zālēs varētu noturēt augstākās klases mākslas vēstures nodarbību, parādot darbus no gandrīz visiem nozīmīgākajiem 14.-20. gadsimta mākslas dižgariem. Rodēna skulptūras, Rūbens, Rembrants, Vermērs, Goija, Van Gogs, Degā balerīnas, Monē, Sezāns, Gogēns, Matiss, Renuārs, Manē, Modiljāni, Pikasso, Kadinskis un Tulūzs-Lotreks - spriežot pēc saraksta garuma varētu domāt, ka muzejs apjoma ziņā līdzinās Luvrai vai Ermitāžai, kur jāpavada vismaz stundas četras, lai visus šos māksliniekus apskatītu, taču nē - šī visa apbrīnojamā dižgaru kolekcija ievietojas 10 nelielās zālēs. Varbūt tāpēc arī tāds nebijis emocionālais pacēlums - dižgari viens aiz otra tādā kocentrācijā, ka nepagūsti pat pagurt, kad izstādei jau iziets cauri. Lūk arī labākie no labākajiem:

Auguste Rodin "Burghers of Calais" (1889)

Peter Paul Rubens "Meleager and Atalanta and the Hunt of the Calydonian Boar" (1618)

Rembrandt van Rijn "Self-Portrait" (~1636)

Johannes Vermeer "Woman with a Lute" (1662)

Edouard Manet "The Ragpicker" (1865)

Pierre-Auguste Renoir "Bouquet of Lilacs" (1875)

Edgar Degas "Dancers in the Wings" (1876-78)

Edgar Degas "The Little Fourteen-Year-Old Dancer" (1879)

Claude Monet "The Artist's GArden at Vetheuil" (1881)

Henri de Toulouse-Lautrec "Red-Headed Woman in the Garden of Monsieur Foret" (1887)

Vincent van Gogh "The Mulberry Tree" (1889)

Paul Gauguin "Tahitian Woman and a Boy" (1899)

Vasily Kandinsky "Sketch for Deluge I" (1912)

Amadeo Modigliani "Portrait of the Artist's Wife, Jeanne Hebuterne" (1918)

Pablo Picasso "Bust of a Woman" (1923) un pēc 10 gadiem -  "Woman with a Book"

Henri Matisse "Odalisque with Tambourine (Harmony in Blue)" (1926)

Un arī daži kadri no muzeja pagalma pēcpusdienas saules staros:

135.diena (20.05.2012.)

Amerikāņi un ģeogrāfija. Par to varētu memuārus rakstīt, jo visiem tiem stereotipiem un pārspīlējumiem par amerikāņu zināšanām ģeogrāfijā galu galā ir pamats. Arī man šo pēdējo mēnešu laikā ne reizi vien ir nācies saskarties ar viņu slikto izpratni par pasaules ģeogrāfiju.

Parasti, kad atbildu uz jautājumu, no kurienes esmu, manam sarunubiedram paceļas uzacis. Kad esmu Latvijas vārdu atkārtojusi vēlreiz, saruna iesākas par Baltijas valstīm un Austrumeiropu. Diemžēl jāatzīst, ka amerikāņi pārsvarā labāk atpazīst Igauniju nekā Latviju, taču vienmēr ir ieinteresēti uzzināt, ko daru Amerikā un kādā valodā mēs runājam Latvijā. Tāpēc bieži vien esmu pat pārsteigta, ja mans sarunu biedrs uzreiz atpazīst Latviju, un tūlīt pārjautā, vai Rīga ir Latvijas galvaspilsēta.

Diemžēl ir bijušas arī samērā "traģiskas" sarunas. Tā, piemēram, kad gāju nodot asinis, mani kārtīgi izjautāja par pēdējā gada laikā apceļotajām valstīm. Protams, arī Latviju. Medmāsiņa ilgi un dikti izjautāja - "Latvija? kā raksta? kā izrunā? pag , tā tiešām ir republika, vai tomēr kāds reģions Krievijā?" Viņai diemžēl šajā gadījumā nepalīdzēja arī nelielā Eiropas karte ar informāciju par "bīstamajām zonām" (valstīm, kurās ir risks saslimt ar smagām slimībām), jo tajā Latvijas vārds nebija minēts.

Taču mani visvairāk ir pārsteigušas tieši mana vecuma studentu apbrīnojami vājās zināšanas par Eiropas ģeogrāfiju. Es nemaz neapzinājos situācijas nopietnību līdz brīdim, kad mēs krievu valodas nodarbībās sākām runāt par Eiropas valstīm, galvaspilsētām un nacionalitātēm. Kad mana sola biedrene, kas šogad iegūs bakalaura grādu krievu valodā un kultūrā, nosauca Prāgu kā Lietuvas galvaspilsētu, un prasīja, vai Helsinki gadījumā nav Japānā, man likās, ka apraudāšos. Un vistraģiskākais ir tas, ka daudz labāk neiet arī trešā gada starptautisko attiecību studentiem, kas it kā atvainodamies teica, ka pārzina tikai "svarīgākos ģeogrāfijas faktus". Un tas notiek otrā labākajā publiskajā ("public college" - valsts finansēta) universitātē Amerikā, kas tikai par pāris punktiem atpaliek no rangu līderes University of California - Berkley...

Atzīšos, ka arī es neesmu nekāda profesore - no Eiropas man nelielas problēmas sagādā gan Moldovas, gan Albānijas galvaspilsētu nosaukumi, un, ja tā padomā, es samērā švaki pārzinu Dienvidamerikas un Āfrikas valstu galvaspilsētas. Taču, kad to salīdzina ar UCLA trešā gada topošo diplomātu zināšanām, varu teikt vienīgi vienu - lai ko neteiktu Ķīlis un Eiropas Komisija, Latvijas izglītība rullē. :)

134.diena (19.05.2012.)

Pēdējie divi ieraksti tapa par lielākajiem notikumiem šo pēdējo nedēļu laikā. Taču ir arī daudzi ne tik lieli, taču interesanti notikumi, par ko gribējās pastāstīt.

Aptuveni pirms mēneša pirmo reizi biju nodot asinis. Jā, šī bija ne tikai pirmā reize Amerikā, bet arī manā dzīvē. Līdz šim biju mēģinājusi nodot asinis arī Latvijā, taču man šis prieks tika liegts astmas dēļ. Lai gan man tā izdomā parādīties salīdzinoši maigā formā un tikai atsevišķos gadījumos, ārste teica, ka man neesot droši nodot asinis. Ideja tāda, ka samazinoties asiņu daudzumam organismā, samazinās skābelis, ko tās "pārvadā". Ironiskā kārtā izrādās, ka lielā Amerikas tauta attiecībā uz donoriem var būt mazāk izvēlīga kā latvieši. Kad biju aizpildījusi anketu, kurā nekas netika pat minēts par astmu, mani kārtīgi izvaicāja par pēdējā gada laikā apceļotajām valstīm, izmērīja dzelzs saturu asinīs, temperatūru un asins spiedienu. Un tad jau arī drīzi vien tiku pie tā prieka, kas rodas, apzinoties, ka iespējams esmu netieši palīdzējusi kādam pacientam. 

Otrs interesantais notikums pēdējo nedēļu laikā atgadījās vienā no filmu lekcijām. Novadīt lekciju par mūsdienu animācijas tendencēm bija ielūgti mākslinieki no Pixar studijas, kas ir viena no vadošajām šajā industrijā. Tā ir izdevusi tādus animācijas hitus kā Toy Story, Monsters, Finding Nemo, Ratatouille, Cars, Wall E un Up, pēdējo desmit gadu laikā iegūstot sešus Oskarus par labāko pilnmetrāžas animācijas filmu. 

Šajā stundu garajā lekcijā mums bija iepazīties ar animatori, kura strādājusi gan pie Finding Nemo, gan arī pie jaunākās Pixar filmas - Brave, kas Amerikā iznāks jūnija beigās. Viņa mūs iepazīstināja ar procesu, kā top animācijas filma, sākot ar izpētes braucieniem un pirmajām skicēm, līdz pat modeļu radīšanai, krāsošanai un datorapstrādei... Skatoties jebkuru animācijas filmu, grūti pat iedomāties, cik daudz laika un darba ir ieguldīts tajā pusotrā līdz divās stundās. Animācijas filma sastāv no neskaitāmām detaļām, ko pirmajā brīdī varētu pat nepamanīt. Taču tieši šīs detaļas padara mizanscēnu un pašu filmu ticamāku un  realistiskāku. Interesanti, ka Pixar studijā paralēli tiek strādāts pie vismaz trim animācijas filmām, katrai no tām ir sava mākslinieku komanda. Kā izrādās, vienas šādas filmas izveidošanai nepieciešami vismaz  3-4 gadi, savukārt pie šīs jaunākās filmas animatore strādājusi 6 (!!!) gadus, jo mākslinieku komanda bijusi relatīvi mazāka - tikai 10 cilvēku. 

Brave būs stāsts par jaunu skotu princesi viduslaikos - nevaldāmu meiteni, kurai vairāk patīk doties medībās nekā pakļauties karalienes vēlmēm iesaistīt meitu galma dzīvē un vīra meklējumos. Animatore mūs iepazīstināja ar katru no filmas tēliem un viņu radīšanas procesu atsevišķi, it īpaši - kā animatori cenšas vizuālajā izskatā attēlot tēlu rakstura iezīmes. Kā izrādās, ne vienmēr mākslinieku vēlmes var arī tehniski izpildīt - pirmo reizi animācijas vēsturē galvenajai varonei būs brīvi plīvojošs sarkanu matu vilnis, ko pat pirms pieciem gadiem tehniski nebūtu bijis iespējams realizēt.

Animatoru komanda izbauda viršus Skotijā.
(Image from Katherine Sarafian/Pixar)

Kā izrādās, darbs pie filmas sācies tieši ar ekspedīcijas braucienu uz Skotiju, kur mākslinieki daudz laika pavadījuši, iepazīstot tās mežonīgo dabu, lai varētu to ticami attēlot filmā. Kā izrādās, viņiem visvairāk patikušas tieši mīkstās sūnas, kurās var iegrimt pāri potītēm. Mākoņi, sūnas un papardes, kalni, akmeņi, ķērpji - to visu līdz pat vissīkākajai detaļai ir nepieciešams attēlot, lai skatītājs, pat tikai paskatoties uz attēlu, noticētu, ka tā tiešām ir Skotija. Un man šķiet, ka viņiem tas tiešām ir sanācis.

Attēli no filmas liekas ļoti skaisti, un sīko detaļu daudzums - apbrīnojams. Lai vai kā, šķiet, ka filma pavisam noteikti būs vizuāls baudījums acīm, un man ir liels prieks, ka bija iespēja redzēt un dzirdēt par filmas tapšanas aizkulisēm no šai procesā iesaistītas personas.

114.diena (29.04.2012.)

Nedēļas nogali pavadīju skaistajā Claremontā, kas pašlaik ir vienos ziedos. Īrisi, rozes, peonijas - šeit viss zied jau aprīlī gluži kā pie mums jūnija beigās/jūlija sākumā. Arī Batleru pagalms šoreiz izcēlās ar krāsām, kuras varēju izpētīt tuvāk, kamēr Batleri devās uz savas paziņas bērēm.

 Nebiju ievērojusi zem citronkoka novietoto amizanto figūru - suņuku, kas varen braši airējas. Diemžēl, kā vēlāk uzzināju, rūsas veidošanās dēļ padziļinājumā ap laivu nav ieteicams ilgstoši turēt ūdeni, taču arī bez "ezera" man šis suņuks likās dikti mīlīgs. 

Bez ņiprā suņuka man izdevās noķert vēl pēdējos rožu krūmu ziedus, saulstaru "spēles" kaktusa lapās un ogas, kas izskatījās apbrīnojami līdzīgas pīlādžogām.

Vēlāk pēcpusdienā, jau rietošās saules staros, man izdevās vēl šo un to nofotografēt. Vareni iepatikās Batleru putnu būrīši - šķiet, ka tik oriģinālus vēl nebiju redzējusi. Laikam jau Kalifornijā greznās villās ir iespējams dzīvot ne tikai Hollywoodas stāriem, bet arī dažiem labiem laimīgajiem putniem. Klusums šajā gadījumā gan nav garantēts, jo izklaidi nemitīgi sev nodrošina Batleru mazā skotu terjere Maizy, kas sētā gan skraida apkārt baseinam, gan uzmana vāveres. Runājot par baseinu - pa dienu bija tik karsts, ka beidzot arī atklāju peldēšanās sezonu Batleru baseinā kopā ar Maizy. Un labi vien bija, ka izmantoju iespēju, jo nākošās nedēļas nebija i ne uz pusi tik siltas.

Arī šoreiz Batleri mani turpināja iepazīstināt ar vietējo mākslinieku darbiem. Sestdienas pēcpusdienā mēs devāmies uz mēbeļu dizainera un amatnieka Sema Maloofa muzeju. Viņa modelētās un pašrocīgi veidotās mēbeles ir pazīstamas visā Amerikā, it īpaši viņa krēsli, kas rotā vairāku Amerikas muzeju pamatekspozīcijas, ieskaitot slaveno Ņujorkas Metropolitēna Mākslas muzeju. Mākslinieka muzeja teritorijā atrodas gan viņa celtā privātmāja, gan skulptūru dārzs un arī neliela galerija, kuru mums bija iespēja apskatīt. Šajā galerijā varējām pat izmēģināt vienu no krēsliem, izbaudot tā elegantās līnijas. Lai gan mākslinieka un šo krēslu autora jau vairs nav šai saulē, viņa mācekļi turpina grebt krēslus, nesot Sema Maloofa vārdu pasaulē.

Tā kā netikām pašā mājā, kārtīgi izstaigājām dārzu, kurā šajās dienās notika vietējo skulptoru darbu izstāde. Starp ziedošajām puķēm varēja pamanīt visdažādāko stilu skulptūras - gan klasiku, gan abstrakcionismu un modernismu. Man visvairāk iepatikās tieši šī - māte ar savu guļošo bērnu uz pleciem - lika atcerēties, ka Mātes diena vairs nav aiz kalniem.

Starp puķēm un skulptūrām pamanījām arī citus šī dārza iemītniekus - mazas ķirzaciņas. Uz takas betona flīzēm šur un tur saulē gozējās pat vairākas garastes, savukārt pati pirmā, ko ieraudzīju sēžam uz akmens, man pat iepozēja, ik pa mirklim mainot pozīciju un pagriežott galvu te pa labi, te pa kreisi. Īsta Kalifornijas profesionāle. :) (Bildēs gan izskatās tik labi nopozējusi, ka varētu domāt - ir kāda skulptora darbs.)

Svētdienas rītā Mels devās trenēties golfā un piedāvāja arī man braukt līdzi. Tā kā līdz šim nekad nebiju spēlējusi golfu, ar lielu prieku piekritu. Gluži golfu gan mēs nespēlējām, to drīzāk varēja nosaukt par iepazīšanos ar golfa pamatelementiem. Taču mani tāpat tas viss vareni fascinēja, kā jau viss, ko sanāk darīt pirmo reizi.

Vispirms golfa laukuma ofisā iepildījām attiecīgi lielā un vidējā izmēra spainīšus ar bumbiņām un devāmies uz lielu līdzenumu, kas paredzēts sitiena pilnveidošanai ar visa veida nūjām. Man tā bija perfekta izdevība iemēģināt roku golfā, mēģinot bumbiņu raidīt pēc iespējas tālāk. Jāatzīst, ka tālumam gan nepievērsu tik lielu uzmanību, kā tam, lai vispār bumbiņai trāpītu. :D Beigu beigās izdevās bumbiņas aizraidīt jau kaut cik pieklājīgā attālumā - dažas pietuvojās pavisam tuvu 75 jardu (69m) atzīmei.

Tālāk devāmies uz nelielāku laukumu, kur vairāk tiek trenēta precizitāte,bumbiņas raidot no neliela attāluma bedrītēs. Lai cik tas no malas neizskatītos vienkārši, patiesībā tur ir vesela matemātika - jāpieskaņo gan sitiena stiprums, gan virziens attiecībā uz virsmas īpatnībām, lai bumbiņa sasniegtu galamērķi. Taču azartā gan varēja iekrist - tas savā ziņā lauza manus stereotipus par golfu kā samērā garlaicīgu un vienveidīgu sporta veidu. Tam pavisam noteikti piemīt savs šarms.

100.diena (15.04.2012.)

Savu simto dienu Amerikā es nolēmu pavadīt Santa Monicā - vienā no slavenākajām pludmales piepilsētām Losas apkārtnē. Esmu to jau nedaudz aprakstījusi iepriekš - mēs ar mammu devāmies nelielā šopinga tūrē pa Santa Monikas slaveno iepirkšanās ielu. Šoreiz gan nolēmu vairāk izpētīt skaisto pludmales krastu, dodoties pusotras stundas garā pastaigā.


Pirmo izpētīju molu, kas ir viens no slavenākajiem apskates objektiem Santa Monikā. Uz tā atrodas pamatīgs izklaides komplekss ar suvenīru veikaliņiem, nelielu atrakciju parku, vairākiem restorāniem un arī hipodromu, kurā savu mājvietu atradis 1922.gadā būvēts (un pilnībā funkcionējošs) karuselis.

Kad biju apskatījusi molu, devos jau uz pludmales pusi, kad piedzīvoju pamatīgu pārsteigumu. Tas bija gluži kā filmā - es uzmetu skatu kāda restorāna fasādei, pagāju vēl pāris soļus uz priekšu un apstājos kā zemē iemīta. Pagriezusi galvu, es vēlreiz, un nu jau uzmanīgāk, nopētīju restorāna uzrakstu un plati pasmaidīju, kad manā galvā ieskanējās tā leģendārā frāze: "Run, Forrest, Run..."

Ģeniāls biznesa plāns - visas tās garneļu receptes, ko Bubba filmā "Forrest Gump" skaitīja no galvas, pārvērst realitātē, atverot restorānu ar to pašu kompānijas nosaukumu, kas Gampu filmā padarīja bagātu. Un tici man, bizness viņiem tiešām iet no rokas - pie ieejas restorānā, kurā ir arī iespējams iegādāties svaigas garneles līdzi ņemšanai, rindas bija pamatīgas. Tagad neviens vairs nevar teikt, ka Forests Gamps ir tikai fikcija. :)

Šī bija viena no pēdējā laika siltākajām nedēļas nogalēm, tomēr ne tik karsta, lai peldētos. Taču tas netraucēja uz brīdi pasauļoties un izrauties no cilvēku pūļiem, dodoties pastaigā gar okeāna malu. Pati pludmale patiesībā ir ļoti skaista - liela, plata zemes strēle ar gaišu smilti un ūdeni skaisti zilā tonī. Vienīgais - nezinu, kāpēc okeāns nosaukts par Kluso - viļņi bangoja ka nu tikai, un, pat gar pašu malu pabradājot, varēja just tā milzīgo spēku. Arī saule šodien neskopojās - diemžēl ne tikai ar siltumu, bet arī ultravioleto starojumu. Ultravioletās radiācijas indekss skalā no 0-11 bija sasniedzis 10.līmeni, kas šeit nav retums, taču liek pamatīgi ieziesties ar saules pretiedeguma krēmu, ja vien nav vēlme iegūt ādas vēzi. Šķiet, esmu jau stāstījusi, ka Kalifornijā veikalos var iegādāties pretiedeguma krēmus ar spf no 4-85, taču šādā dienā esot pilnīgi pietiekami ar spf 30...

Skats no Santa Monica State Beach uz Kluso okeānu un tālumā esošo Malibu pludmali.

Santa Monika, kā daudzas no Losas piepilsētām, ir vieta, kur uz dzīvi ir apmetušās daudzas slavenības. Kaut arī šoreiz nedevos slavenību rezidenču meklējumos, pludmalē nevarēja nepamanīt garu joslu ar greznām vasarnīcām, kas uzceltas starp desmitus metru augsto kāpu un pludmali. Izrādās, šo joslu sauc par Golden Coast, jebšu Zelta krastu, kurā 20.tajos un 30.tajos gados gandrīz katra māja piederējusi lielajām Hollywoodas zvaigznēm.

Skats uz Golden Coast pēcpusdienas saulē.

Pēc aptuveni 40 minūšu pastaigas gar okeāna krastu, sasniedzu Will Rogers State Beach un arī savu plānoto mērķi - glābēju sargtorni numur 18. Šādu glābēju torņu, no kuriem tiek uzmanīti peldētāji un sērfotāji, ir ne mazums piekrastes pludmalēs - gandrīz uz katriem 100 metriem ir pa sargtornim ar vienu vai vairākiem glābējiem. Prasīsi, ar ko tad 18.sargtornis tā izceļās? Hmm, došu mājienus - vai kombinācija "pludmale", "glābēji" un "sarkans peldkostīms" Tev kaut ko neizsaka? Yap, tieši 18.sargtornis tika izmantots leģendārā 90.gadu seriāla "Pludmales patruļa" jebšu "Baywatch" filmēšanā. Un jāatzīst, ka nav tālu no patiesības - ar šodien redzētie pārsteidzoši izskatīgie glābēji bija tērpti sarkanas krāsas apģērbā/peldšortos. Tā vien šķiet, ka, piesakoties šajā darbā, CV bez aplikanta fotogrāfijas nemaz nepieņem. :D

 Atpakaļceļā nolēmu doties pa nedaudz citu maršrutu - pa nelielām kāpnītēm uzkāpu augstajā kāpā, kas atdala pludmali no pilsētas komerciālās zonas. Tur arī ieraudzīju Sv.Monikas statuju, kas sargā savā vārdā nosaukto pilsētu.

Leģendas vēsta, ka pilsētai nosaukumu devuši spāņu ieceļotāji 18.gadsimta vidū, kas šeit nokļuvuši Svētās Monikas dienā.

Saule jau bija rietā, kad iesēdos autobusā, lai dotos atpakaļ uz universitāti, taču dienas iespaidi nekur nepazuda. Galu galā mans veiktais eksperiments par to, cik ilgi drīkstu uzturēties šāda stipruma saulē un vai ar spf 30 pietiek manai eiropiešu ādai, izdevās - biju ieguvusi nelielu iedegumu, taču bez riska izskatīties kā sarkanais vēzis. :) Man ir stipras aizdomas, ka šis nebūs mans vienīgais brauciens uz Santa Moniku. 

128.diena (13.05.2012.)

Šodien gan Amerikā, gan Latvijā īpaši svētki - Mātes diena. Tāpēc izmantošu iespēju, lai apsveiktu arī katru māmiņu šajos svētkos - jūs esat vislabākās un skaistākās mammas pasaulē!!! Jo vecāki paši paliekam, jo vairāk arī novērtējam to, ko nozīmē būt mammai, un cik daudz upurus un spēka tas prasa. Paldies par visu!!!

127.diena (12.05.2012.)

Tās "tuvākās dienas", kuru laikā biju apsolījusies uzrakstīt par mūsu braucienu, pārvērtās gandrīz sešās nedēļās :D Tā, izrādās, nav joka lieta rakstīt blogu - vajadzīgs gan laiks (un daudz!!!), gan iedvesma un spars. Man šo komponentu ir nedaudz pēdējā laikā pietrūcis - un šeit savu lomu nospēlēja gan palielinātā universitātes slodze, gan arī - jā, atzīstos - slinkums.

Runājot par universitāti - šajā ceturksnī esmu paņēmusi otru lielāko iespējamo priekšmetu skaitu, kas nozīmē - slodze ir uh uh. Taču man nebija citas iespējas - ja vēlējos turpināt krievu valodas apmācību, bija nepieciešams palielināt priekšmetu skaitu, lai varētu izpildīt filmu priekšmetu nepieciešamo skaita minimumu. Pašlaik ir pienākusi jau ceturkšņa 6.nedēļa, kas nozīmē - "pussezonas" eksāmeni veiksmīgi aizvadīti un var mierīgā garā apkopot pēdējās nedēļās notikušo. 

Lielos vilcienos - ir liela vilkme doties mājās. Ir grūti vairs atrast ko jaunu campusā, kas varētu pārsteigt - vakar iedomājos, ka palmām jau sen eju garām bez mazākās sajūsmas, un arī lielā Powell bibliotēka vairs nespēj iedvesmot ar savu skaistumu. Damn you, adaptācijas spējas... :) Tā jau ir - campus ir patiesībā kā mikro-pilsēta, kurā ir viss nepieciešamais - fakultātes, bibliotēka, kojas, kafejnīcas, veikali un šajā nemainīgajā vidē arī pavadu savu ikdienu. Vienīgā iespēja ir nedēļu nogalēs kur izrauties un kaut ko apskatīt no Losas. Šis nenoliedzami ir bijis ilgākais periods prom no mājām, ģimenes un draugiem, un, lai cik lieliska nebūtu šī pieredze, galva arvien biežāk griežas manas bilžu sienas virzienā, kas devusi ne mazums smaidu un sirds siltuma. 

Patīkamu pārmaiņu manā ikdienā ir ieviesis lielais hokeja drudzis, kas pamanījies tikt arī pāri okeānam. Kā katru gadu, cenšos skatīties spēles internetā, pirms tam izejot cauri kaudzei ne īpaši legālu mājaslapu un spamu, līdz ar lielu veiksmes devu izdodas atrast kādu tiešraides translāciju. Pārsvarā ir sanācis skatīties hokeju caur krievu "Poccия 2" sporta kanālu, kura komentētāji jau paspējuši izkost latviešu uzvārdu izrunāšanas īpatnības. Taču citus gadus pat viskatastrofālākās spēles nereti ir pārvērtušās traģi-komiskās, klausoties kā vācu vai zviedru komentētāji cīnās ar mūsējo uzvārdiem. Tie leģendārākie piemēri laikam ir "Ņičvič" un "Daudžāvins". :D

Jā, ar tiem latviešu uzvārdiem ir interesanti... Man pārsvarā ir jāatkārto savs uzvārds vairākas reizes un vēl jānosauc burtu pa burtam, lai ārzemnieki (tas nenotiek tikai Amerikā) to saprastu. Tāpēc nereti pirms sava vārda + uzvārda nosaukšanas nonāku dilemmas priekšā - izrunāt savu uzvārdu latviski un tā, ka vajadzēs atkārtot vēl pāris reižu, vai tomēr mēģināt pašrocīgi angliskot sava uzvārda izrunu. Jo ar vārdu man nekad nav problēmu - Kate jeb angliski - [Keit] - ir samērā starptautisks vārds. Parasti ar uzvārdu lielākās problēmas man sanāk universitātes sporta centrā, kurā savu studenta karti var iemainīt pret dvieli. Kad es dodos atpakaļ pēc kartes un nosaucu savu uzvārdu, lai viņi savā kartotēkā spēj atrast manu karti, notiek brīnumu lietas. "R" burta vietā viņi parasti saklausa visu ko citu, tikai ne "R" - "D", "S", "T"... un arī izrunā kā "Rudzait", kas gan, jāatdzīst, nav tik bezcerīgs gadījums kā "Ničvič". :)

Tas viss man patiesībā atgādina epizodi no filmas "My Big Fat Greek Wedding", kurā līgavaiņa vecāki dodas iepazīties ar dēla līgavas lielo grieķu ģimeni:

84.diena (30.03.2012.)

Ceļš, viens vienīgs ceļš mums šodien zem kājām (jeb precīzāk - mašīnas riteņiem). No rīta uzvilkuši visērtākās drēbes, izbraucam ap astoņiem no Grand Canyon ciemata, lai dotos 750km garajā ceļā atpakaļ uz Claremontu. Esam jau izstrādājuši grafiku, cik ilgi un kādā secībā katrs brauks, man izdodas pie stūres tikt divreiz pa stundai. Patiesībā esam samērā aši braucēji - neskatoties uz to, ka pāris reizes apstājamies "tankštellēs", ir tikai nedaudz pāri trijiem pēcpusdienā, kad ieripinām Batleru pagalmā. 

Jāatzīst, ka ceļi Amerikā tiešām ir izcilā stāvoklī - vismaz automaģistrāles jau nu noteikti. Lielāko daļu ceļa mēs šodien nobraucam uz divu joslu (+ asfaltēta mala) maģistrāles, taču jo esam tuvāk Losai, jo vairāk joslu uz ceļa - vienā brīdī tas sadalās pat sešās joslās vienā virzienā. Tās gan neaizkavē "korķu" veidošanos - redzam pamatīgu sastrēgumu pirms Claremontas, kas stiepjas vairāku kilometru garumā. Un nav jau brīnums - galu galā ir piektdienas pusdienlaiks. Esam arī pārsteigtas par laika apstākļu maiņu - ja brauciena sākumā ir dzidri zila debess, tad iebraucot Losas county (eng.-administratīvais apgabals) un sastopoties ar lielo sastrēgumu, viss ietīts pamatīgā smogā.

Starp citu, Amerikā ir arī rūpīgi izstrādāta ceļu nelaimes gadījumu paziņošanas sistēma - ik pēc pāris kilometriem redzam "call box" jebšu nelielas metāla kastes ar telefonu. Izrādās, tās nav gluži domātas, lai apsveiktu paziņu dzimšanas dienā, bet gan ārkārtas situāciju gadījumiem. Katrai kastei ir savs numurs un arī antena, kas zvanu savieno ar tuvāko policijas vai glābēju iecirkni. Un jo vairāk domāju par šo sistēmu, jo labāk saprotu, cik patiesībā tā ir noderīga. Jā, mēs dzīvojam laikmetā, kad mobilais telefons ir gandrīz katram un publiskie telefoni ir gluži vai antīka priekšmeta statusā. Taču ja tā padomā - cik reižu gan nav sanācis aizmirst telefonu uzlādēt un pat atstāt mājās, turklāt tos bezgalīgos Amerikas plašumus apgādāt ar 100% tīkla pārklājumu ir gluži vai neiespējama misija. Un lūk, šādos gadījumos šīs vienkāršās telefona kastītes var kādam izglābt dzīvību.

 Par laimi, mums nav nepieciešamības izmantot šo sistēmu. Atgriežamies Claremontā bez lieliem čē-pē un mammītei drīzi vien ir laiks pakoties nākamā rīta paredzētajam lidojumam. Sākam apkopot arī brauciena statistiku, kas ir samērā pieklājīga - sešu dienu laikā izbraukts cauri trim štatiem - Kalifornijai, Nevadai un Arizonai, mērojot 2100 kilometrus. Šis brauciens dod iedvesmu atkal ar pilnu sparu mesties mācību procesā un gremdēties atmiņās vēl ilgi. Paldies!!!

83.diena (29.03.2012.)

Šai mūsu brauciena priekšpēdējā dienā atvadījāmies gan no Arizonas, gan arī no paša ceļojuma. Un šī bija ļoti īpaša izskaņa - trīs stundu brauciens ar laivu/plostu pa Kolorādo upi.

Viss sākās ļoti agri - jau ap sešiem no rīta bijām gatavi startam. Pēc ašām brokastīm devāmies uz netālu esošo tūristu centru iečekoties braucienam. Izlasījušas bukletā, ka brauciens aizņems lielāko dienas daļu, bijām domājušas, ka mūs ar autobusu vienkārši novedīs pa apkārtceļiem uz Lielā Kanjona ieleju, kuras centrā plūst Kolorādo upe, un iesēdinās uz kādām septiņām stundām laivā. Tāpēc bijām nedaudz vīlušās uzzinot, ka uz upes pavadīsim vien trīs stundas (jā, mums abām ar mammu laivu braucieni ir kaislība, lai neteiktu vairāk), savukārt pats brauciens turp un atpakaļ prasīs ap piecām stundām.

Taču jāatzīst, ka brauciens nemaz nelikās tik garš. It īpaši tāpēc, ka labu gabalu braucām cauri indiāņu rezervāta teritorijai, un mūsu autobusa atraktīvās vadītājas daudz pastāstīja par apkārt redzamo. Pa ceļam apstājāmies arī  nelielā ciematā, kurā bija liels indiāņu izstrādājumu veikals - šķiet, ka dažāda veida amatniecība ir viens no viņu galvenajiem iztikas avotiem. Interesanti, ka šīm indiāņu ciltīm pieņemts samērā savrups dzīvesveids - nelielās viensētas, kurā dzīvo visa dzimta vienkopus, atdala plaši līdzenumi. Aizmirstiet mītu par vigvamiem vai no māliem veidotām būdiņām - indiāņu dzīvesveids attīstās līdzi laikam un diemžēl arī ekonomiskajai situācijai - daudzi spiedīgo finansiālo apstākļu rezultātā pārcēlušies no mājām uz treileriem. Pa ceļam pāris vietās redzam arī nelielas letes ceļa malā, kur indiāņi pārdot savus darinājumus - pārsvarā sudraba kalumus, keramiku, ādas izstrādājumus.  Izbraucam cauri arī Page - nelielai pilsētai ar aptuveni 7,000 iedzīvotājiem, kuru varētu uzskatīt par vienu no "most spiritual" pilsētām Amerikā -  uz relatīvi nelielo iedzīvotāju skaitu pilsētā uzbūvētas 19 dažādu konfesiju baznīcas.

Un tad jau drīzi vien esam nokļuvušas galamērķī - pie Glenas ielejas dambja, kas slejas 220m augstumā pār Kolorādo upi. Šī ir augstākās drošības pakāpes celtne, kas nonākusi FBI (jebšu latviski - FIB) pārraudzībā kopš 9/11 teroraktiem. Tāpēc Peidžā tiekam pārsēdinātas citā autobusā un izejam arī drošības kontroli - nekādi ieroči (pat kabatas nazis) nav atļauti dambja teritorijas robežās. Izbraukuši cauri apsargātiem vārtiem, iebraucam tumšā tunelī un drīzi vien jau esam arī dambja piekājē, kur sākas mūsu laivu brauciens.

Ieleja patiešām ir skaista - abās pusēs upei slejas ap 200m augstas klintis. Laivu, kurā ērti sasēžamies kopā ar vēl aptuveni 10 cilvēkiem, vada vietējā parka reindžere, kas pastāsta daudz gan par ielejas vēsturi, gan arī dabas aizsardzību. Pa ceļam redzam arī dažus laimīgos makšķerniekus, kuriem notiek mušiņmakšķerēšanas apmācība. 

Klinšu augstums ir pamatīgs - makšķernieki uz klints fona izskatās kā  niecīgas skudriņas :)

Pa ceļam arī apstājamies, lai tuvāk apskatītu petroglifu klintis. Upes krastos, līdzīgi kā Salacā, ir arī skaistas "sērītes" jebšu palielākas pludmales, kur uz pusstundu atlaižamies un iztukšojam pusdienu kastīti, kas katram tiek iedalīta brauciena sākumā.

Daba parkā ir burvīga. Kaut tā arī neredzam kondorus,
savvaļas ziedi pilnīgi apbur ar savu skaistumu.

Praktiskais amerikānis.

Beigās nospriežam - trīs stundas patiesībā bija pilnīgi pietiekami, lai nesāktu garlaikoties un pilnībā izbaudītu šo dabas skaistumu. Saule, mierīgi ūdeņi, klintis - skaisti. Taču āķis ir lūpā, kad tiekam izsēdināti galapunktā - vietā, kur sākas krāces un dažādu tūrisma kompāniju autobusi piebrauc, lai iesēdinātu ūdens entuziastus varenajās Kolorādo krācēs uz 8 dienām. Tai brīdī es prātā pievienoju jaunu ierakstu savai bucket list... :)

Kad esam tikuši atpakaļ Grand Canyon ciematā, ir jau vēla pēcpusdiena. Iesēdušies mašīnā, nolemjam vēl pēdējo reizi uzmest aci Lielajam kanjonam. Taču netālu no centra tiekam pamatīgi pārsteigtas - turpat ceļa malā ieraugam veselu stirnu baru, kā arī trīs aļņus, kas, tā vien šķiet, iznākuši no mums atvadīties. Neskatoties uz aizmugurējo mašīnu vadītāju neapmierinātību un skaļo taurēšanu, mēs uz mirkli apstājamies ceļa malā, lai šo skatu iemūžinātu.

Uz tikšanos, varenais kanjon!