127.diena (12.05.2012.)

Tās "tuvākās dienas", kuru laikā biju apsolījusies uzrakstīt par mūsu braucienu, pārvērtās gandrīz sešās nedēļās :D Tā, izrādās, nav joka lieta rakstīt blogu - vajadzīgs gan laiks (un daudz!!!), gan iedvesma un spars. Man šo komponentu ir nedaudz pēdējā laikā pietrūcis - un šeit savu lomu nospēlēja gan palielinātā universitātes slodze, gan arī - jā, atzīstos - slinkums.

Runājot par universitāti - šajā ceturksnī esmu paņēmusi otru lielāko iespējamo priekšmetu skaitu, kas nozīmē - slodze ir uh uh. Taču man nebija citas iespējas - ja vēlējos turpināt krievu valodas apmācību, bija nepieciešams palielināt priekšmetu skaitu, lai varētu izpildīt filmu priekšmetu nepieciešamo skaita minimumu. Pašlaik ir pienākusi jau ceturkšņa 6.nedēļa, kas nozīmē - "pussezonas" eksāmeni veiksmīgi aizvadīti un var mierīgā garā apkopot pēdējās nedēļās notikušo. 

Lielos vilcienos - ir liela vilkme doties mājās. Ir grūti vairs atrast ko jaunu campusā, kas varētu pārsteigt - vakar iedomājos, ka palmām jau sen eju garām bez mazākās sajūsmas, un arī lielā Powell bibliotēka vairs nespēj iedvesmot ar savu skaistumu. Damn you, adaptācijas spējas... :) Tā jau ir - campus ir patiesībā kā mikro-pilsēta, kurā ir viss nepieciešamais - fakultātes, bibliotēka, kojas, kafejnīcas, veikali un šajā nemainīgajā vidē arī pavadu savu ikdienu. Vienīgā iespēja ir nedēļu nogalēs kur izrauties un kaut ko apskatīt no Losas. Šis nenoliedzami ir bijis ilgākais periods prom no mājām, ģimenes un draugiem, un, lai cik lieliska nebūtu šī pieredze, galva arvien biežāk griežas manas bilžu sienas virzienā, kas devusi ne mazums smaidu un sirds siltuma. 

Patīkamu pārmaiņu manā ikdienā ir ieviesis lielais hokeja drudzis, kas pamanījies tikt arī pāri okeānam. Kā katru gadu, cenšos skatīties spēles internetā, pirms tam izejot cauri kaudzei ne īpaši legālu mājaslapu un spamu, līdz ar lielu veiksmes devu izdodas atrast kādu tiešraides translāciju. Pārsvarā ir sanācis skatīties hokeju caur krievu "Poccия 2" sporta kanālu, kura komentētāji jau paspējuši izkost latviešu uzvārdu izrunāšanas īpatnības. Taču citus gadus pat viskatastrofālākās spēles nereti ir pārvērtušās traģi-komiskās, klausoties kā vācu vai zviedru komentētāji cīnās ar mūsējo uzvārdiem. Tie leģendārākie piemēri laikam ir "Ņičvič" un "Daudžāvins". :D

Jā, ar tiem latviešu uzvārdiem ir interesanti... Man pārsvarā ir jāatkārto savs uzvārds vairākas reizes un vēl jānosauc burtu pa burtam, lai ārzemnieki (tas nenotiek tikai Amerikā) to saprastu. Tāpēc nereti pirms sava vārda + uzvārda nosaukšanas nonāku dilemmas priekšā - izrunāt savu uzvārdu latviski un tā, ka vajadzēs atkārtot vēl pāris reižu, vai tomēr mēģināt pašrocīgi angliskot sava uzvārda izrunu. Jo ar vārdu man nekad nav problēmu - Kate jeb angliski - [Keit] - ir samērā starptautisks vārds. Parasti ar uzvārdu lielākās problēmas man sanāk universitātes sporta centrā, kurā savu studenta karti var iemainīt pret dvieli. Kad es dodos atpakaļ pēc kartes un nosaucu savu uzvārdu, lai viņi savā kartotēkā spēj atrast manu karti, notiek brīnumu lietas. "R" burta vietā viņi parasti saklausa visu ko citu, tikai ne "R" - "D", "S", "T"... un arī izrunā kā "Rudzait", kas gan, jāatdzīst, nav tik bezcerīgs gadījums kā "Ničvič". :)

Tas viss man patiesībā atgādina epizodi no filmas "My Big Fat Greek Wedding", kurā līgavaiņa vecāki dodas iepazīties ar dēla līgavas lielo grieķu ģimeni: