82.diena (28.03.2012.)

Visu iepriekšējo vakaru pavadījām spriežot, kā pavadīt dienu, kura mums pilnībā atvēlēta Lielā Kanjona apskatei. Viesnīcas foajē atradām nacionālā parka avīzi, kurā publicētas neskaitāmas iespējamās aktivitātes - pārgājienu taku maršruti, bezmaksas ekskursijas gida pavadībā, izstāžu un muzeju darba laiki... No tās visas pārpilnības gluži vai mulsām, un beigu beigās nolēmām izmantot pārbaudītu metodi - imrovizāciju.

No rīta aizbraucam līdz tuvākajai vietējā autobusa pieturai un drīzi vien kopā ar citiem tūristiem jau esam ceļā uz Lielā kanjona kori. Mēs esam apmetušies Grand Canyon ciemata tālākajā galā, vienā no četrām lielajām viesnīcām. Pārsteidzoši, taču šai ciematā, kur uz dzīvi drīkst apmesties tikai nacionālā parka darbineki un apkalpojošais personāls, ir viss nepieciešamais - veikali, pasts, neliela ambulance un pat skola. Un protams mežs - jo tālāk no kores, jo biezāks un varenāks kļūst priežu sils. 

Ceļā uz kanjona malu, Mels mums parāda senāko šī ciema viesnīcu - no tumšiem koka baļķiem būvēta, tā gozējas gandrīz uz pašas kores. Lai gan ārpuse daudz nepārsteidza, viesnīcas interjers gan bija ko vērts - ienākušas pa durvīm, nonācām samērā palielā, apaļas formas foajē, kas vairāk atgādināja medību muižu nekā viesnīcu. Pie tumšajām koka sienām gozējās brieži un bizoņi ar vareniem ragiem, un pie liela kamīna novietotajā atveltnes krēslā sēdēja kungs rūtainā tvīda uzvalkā, lasot avīzi, malkojot rīta kafiju un pa brīdim ievelkot kādu dūmu no savas pīpes. Uz otro stāvu veda lielas trepes, klātas ar sarkanu paklāju, savukārt check-in lete bija vien tāds neliels galdiņš zem lielas skaistas gleznas. Sajūta tāda, it kā mēs būtu nokļuvušas citā laikmetā...



Rītu sākam ar nelielu ekskursiju vietējā parka reindžera pavadībā, kurš mums pastāsta par kanjona un paša nacionālā parka vēsturi (kurā daudz šeit neiedziļināšos). Varen interesants mums tas gids pagadījās - vecumā ap 55-60, lielu garu bārdu (garumā tā varētu sastādīt konkurenci mūsu pašu Dainutēva bārdai), saulesbrillēs un ar klasisko kovbojstila cepuri galvā. Un dzīvesstāsts, ko viņš pāris teikumos mums pastāstīja, tikpat savdabīgs - visu mūžu esot strādājis divos darbos par strādnieku, savukārt sieva sapņojusi kļūt par nacionālā parka reindžeru. Bet pieteicies dēls un tā arī neesot sanācis. Taču, kolīdz dēlam esot apritējis 18, abi vecāki šo izstūmuši no ģimenes ligzdiņas un abi iestājušies koledžā. Pēc neskaitāmām voluntierēšanām un praksēm viņi beidzot esot dabūjuši šo dream-job Great Canyon Nacionālajā parkā.

 Mums paveicas, ka rīts ir saulains, un tāpēc drīzi vien pēc nelielās ekskursijas mēs dodamies pa pašu slavenāko - Angel's Flight taku lejup pa kanjonu. Lai gan sākumā veicas samērā labi, drīzi vien ēnas pusē tiekam pārsteigtas ar kūstošu ledu un nelielām sniega paliekām, ko manas sporta kurpes īsti negrib ņemt pretī. Pāris reizes paslīdu, taču tikai tik daudz, lai paspētu pēdējā brīdī noturēties kājās. Šeit, par laimi, taka ir samērā plata un nogāze - lēzena, tā ka Šmucīšu Karaliene nedabū īsti izpausties.

Drīzi vien mūs pārsteidz paliela mūļu karavāna. Izrādās - kanjona ieleju ar kori vēl joprojām savieno tas pats transports, kas pirms simts gadiem - mūļu (eng. - mules) spēks. Šie dzīvnieki, kas tiek audzēti vietējos staļļos, ir zirga un ēzeļa krustojums - šādā kombinācijā viņi ir spēcīgāki un druknāki par zirgu, savukārt apsteidz ēzeļus ar asāku prātu un redzi. Vēlāk uzzinām, ka viņi pārvadā gan tūristus, gan arī apgādā nelielo viesnīcu kanjona ielejā ar visu nepieciešamo. Mums bija tā laime redzēt lopiņus atpūtā - viņiem, kāpjot augšup, ik pēc piecām minūtēm tiek dota atelpa. Visai garajai karavānai pa priekšu jāja viena no nacionālā parka darbiniecēm, kura apstājās tieši pie mums, dodot iespēju viņu nedaudz aplūkot. Pirmo reizi "dzīvajā" redzēju tās īstās kovboju bikses, ko tik bieži ir sanācies redzēt vesternos - speciāli paredzētas jāšanai no tumši brūnas ādas ar pagarām bārkstīm ap zābakiem. 

Aptuveni pēc pusotras stundas pastaigas atgriežamies, lai kopā ar Melu iestiprinātos ar pašu pagatavotajām uzkodām un apskatītu izstādes par kanjona vēsturi. Par nokļūšanu kanjona dzelmē nemaz nesapņojam - no tās mūs šķir astoņu stundu gājiena attālums. Taču nemetam gluži plinti krūmos un nolemjam divatā ar autobusu doties uz augstākas grūtības taku ciemata tālākajā dienvidu punktā, lai pāris stundas pabaudītu šo cilvēku neskartās dabas nostūri.

Pa ceļam iegūstam arī jaunas paziņas - varen zinātkāru vāveri un kraukli. Šur tur starp akmeņiem un kokiem pamanām arī nelielas kalnu puķītes.

"Vieta, kur labāk neapsēsties": Part 2

Pamazām pār mūsu galvām savilkās mākoņi, taču tas netraucēja baudīt dabu. Jāatzīst, ka rīta saules radīto spozmi kanjons gan nedaudz zaudēja. 

Kad esam atgriezušās ciema centrā, ir jau vēla pēcpusdiena. Līdz norunātajam satikšanās laikam ar Melu mums atlikusi vēl stunda, ko nolemjam pavadīt, apskatot veikalus. Taču atrodam nevis tradicionālās suvenīru bodītes, bet gan kaut ko pilnīgi citu - pie senlaicīgās viesnīcas ir uzcelta stilizēta indiāņu cilšu apmetne, kurā tiek pārdoti tikai un vienīgi ap Lielo Kanjonu dzīvojošo indiāņu cilšu darinājumi. Krāsainā un neparastā keramika mūs burtiski apbur... :)

Veikalā esmu tā apburta, ka neko nenofotogrāfēju, tāpēc šeit talkā nāk google images. :)

Pie veikala ir arī neliela zīme, kuru esmu redzējusi jau vairākkārt, taču vienmēr aizmirsusi nofotografēt. Pieņemu, ka - jo tuvāk Teksasai (izsenis slavena ar augstajiem ieroču pārdošanas apjomiem), jo biežāk "no firearms" jebšu šaujamieroču nēsēšanas aizliegums parādās pie dažādām publiskām iestādēm. Un kāds gan brīnums - mēs atrodamies valstī, kuras Department of Defense (aizsardzības ministrijas) budžets 2010.gadā sasniedza 680 miljardus dolāru (!!!!!!) - yap, es nepārrakstījos.

"Toto, I've a feeling we're not in Kansas anymore." 
(Dorothy, The Wizard of Oz/ Ozas zemes burvis, 1939.g.)

81.diena (27.03.2012.)

Šorīt bija viena no tām retajām reizēm, kad pašu gatavotajās brokastīs varējām sevi palutināt ar svaigi brūvētu Starbucks kafiju - pilnai laimei laikam pietrūka vien Busuļa izpildītā "Tava rīta kafija, tava brīvdiena" fonā... Taču, ejot cauri viesnīcas kazino, redzējām samērā bēdīgu skatu - septiņos otrdienas rītā cilvēki sēdēja pie spēļu automātiem un ar aiztūkušām acīm autopilotā tik meta monētas vienu pēc otras iekšā un raustīja kloķi. Tāpēc jau Las Vegasai spēļu elles galvaspilsētas tituls ir piešķirts...

Pēc brokastīm mēs steidzām nedaudz pabraukt pretējā virzienā no šodienas plānotā kursa, lai redzētu The Valley of Fire. Jāatzīst, šādus krāsu kontrastus dabā sen nebiju redzējusi, turklāt mums paveicās ar rīta sauli, kas ainavu padarīja vēl krāšņāku. Likās, ka esam nokļuvuši pavisam citā pasaulē, nešaubos, ka šeit mierīgi varētu filmēt sci-fi filmas par dzīvi uz Marsa. (Ha, ko neteiksi, nupat paskatījos, ka šī ieleja patiešām ir tikusi izmantota, lai filmētu ainas no Marsa filmā Total Recall ar Arnoldu Švarcnēgeru).

Iebraucot parka teritorijā, mūs sveica lielragu kaza, kas turpat mierīgi ceļa malā sauļojās un par mūsu mašīnu nelikās ne zinis. Pēc bildes spriežot, mēs sastapām profesionāli, kurai šī nebija pirmā fotosesija, vai varbūt arī viņa dzīvi vienkārši uztver mierīgāk - galu galā, par ko uztraukties, ja apsargā nacionālā parka likumi.

Un lūk arī kadri no šīs lielo krāsu kontrastu ielejas:

Viens no apskates objektiem šajā ielejā bija petroglifu klintis. Lai gan par simbolu nozīmi zinātnieku domas atšķiras, ir skaidrs, ka tas ir Anasazi cilts darbs, kas Uguns ieleju apdzīvoja no aptuveni 330.g. p.m.ē. līdz 1150.g.  

Las Vegasā mums priekšā patrāpās auto,
ko nevar nenofotografēt - Lamborghini (Gallardo?) kabriolets

 Šodien lielāko dienas daļu (aptuveni 6 stundas) atkal pavadam ceļā - braucam vēl dziļāk Amerikas vidienē. Drīzi vien pēc Las Vegasas sasniedzam Nevadas un Arizonas štata robežu. Interesanti, ka šodien klimata maiņu izjūtam visvairāk - ja Kalifornijas Nāves ielejā bija līdz pat 28 grādiem un Nevadas Uguns ielejā - līdz 25 grādiem, tad Arizonā temperatūra pamazām noslīd līdz 13-14 grādiem. Arī daba mainās - tuksnešaino stepju vietā pamazām parādās arvien lielākas priedīšu un kadiķu audzes, savukārt kalnu virsotnes jau pavisam baltas.

Kā beidzas tuksnešainās stepes, tā ieraugam ganāmies arī mājlopus, šajā gadījumā - gotiņas.

 Pa ceļam maināmies mašīnā ar vietām - norunājam, ka pie stūres katrs sēdēsim stundu, tad mainīsimies. Mums abām ar mammu šī ir ļoti interesanta pieredze - esam pieradušas pie manuālās ātrumkārbas nevis automāta, turklāt šī ir arī sveša mašīna, ceļi un valsts :D. Ticu, ka Melam nebija viegli mums atļaut sēsties pie pusgadu jaunā Ford džipa stūres, taču ko darīsi - mēs nevarējām ļaut viņam visu dienu stūrēt vienam pašam. Interesanti, ka katrā štatā ir savi ātruma ierobežojumi un arī sodi - Kalifornijā, piemēram, maksimālais ātrums uz maģistrālēm ir 65mph jebšu aptuveni 104km/h (smagajiem - par 10mph mazāk). Nevadā un Arizonā savukārt limits ir 75mph jeb 120km/h. Jāatzīst, tā ir bauda braukt šādā ātrumā pa laba seguma ceļu, ātrumu nejūt pilnībā nemaz - šķiet, "eh, es droši vien  uz kādiem 95km/h braucu". Un šajā brīdī spidometrs rāda 78 mph :D

Pa ceļam pieturam kalna nogāzē, lai pusdienu sviestmaizes baudītu ar skatu uz Kolorādo upi 

 Pēc vairākām stundām iebraucam Williams - nelielā mazpilsētā, aptuveni 100 kilometru pirms Lielā Kanjona, kas ir šodienas galamērķis. Izkāpjot no mašīnas, pārņem sajūta, ka esam ceļojuši ne tikai telpā, bet arī laikā - koku lapas vēl tikai pumpuros, zāle - brūnīgi dzeltena un šur tur stūros spīd pusizkusis sniegs. Uzvilkuši džemperus un vējjakas, dodamies izstaipīt kājas, un nedaudz izpētīt šo pilsētu. Mani pārņem dejavu sajūta, ejot pa Williams ielām - pilsēta gluži tāda, kā parasti filmās attēlo klasiskās Amerikas mazpilsētas - principā viena galvenā iela, uz kuras ir nelielas bodītes, vilciena stacija un benzīntanks. Nu gluži kā Twilight-ā Forksa (nez kāpēc, šis ir vienīgais piemērs, ko pašlaik spēju atcerēties).

Un tad sākas "garā jūdze" - ceļš, pa kuru braucam pēdējos 100 kilometrus līdz Lielajam Kanjonam,
ir tik taisns kā ar lineālu nomērīts.

 Ap pussešiem iebraucam Grand Canyon nacionālā parka teritorijā. Nepamet sajūta, ka esam Latvijā -visapkārt priežu sili un pāris vietās redzam arī pēdējās sniega paliekas. Mels mūs pa taisno pieved pie viena no galvenajiem Lielā Kanjona skatpunktiem, lai paspējam apskatīt kanjonu labākajā apgaismojumā - laikā, kad riet saule. Jāatzīst, ka šie skati bija kronis visam... Es jau smējos, ka pēdējo dienu laikā mūsu uztvere pamazām notrulinājusies no tām dažādajām dabas varenības izpausmēm, ko esam redzējuši. Taču ne pret Lielo Kanjonu - tās sajūtas, kas pārņem, stāvot kores malā un ieskatoties kanjona dzelmē, nevar ne aprakstīt, ne to visu pienācīgi nofotografēt, tas ir jāredz pašam... Šķiet, ka beidzot esi nonācis pasaules malā, kuru neskar pārpasaulīgās rūpes - te nav ne interneta, ne mobilo sakaru. Mums paveicas, jo šis ir vienīgais saulriets, kas šajās dienās bija vērojams Lielajā Kanjonā, lūk arī bildes:

Pēdējie saules stari pirms krēslas iestāšanās.

Kad iesēžamies atpakaļ mašīnā, ir jau krēsla. Dodamies uz viesnīcu uzkrāt spēkus, lai šo skaistumu rīt izpētītu tuvāk.

80.diena (26.03.2012.)

Esam pārsteigtas, no rīta atverot aizkarus - pūš neliels vējiņš, saule spīd un ne miņas no iepriekšējā vakara vētras. Šorīt ir arī iespēja kārtīgāk apskatīt pašu vietu, kurā esam apmetušies - un šeit es speciāli izlaidu vārdu viesnīca. Drīzāk - tas ir komplekss, kas aizņem lielāko daļu ciemata, bez tā šajā oāzē redzam vienīgi benzīntanku ar superaugstu cenu. Tas nepārsteidz - galu galā, šī ir Nāves ieleja, un ceļš līdz tuvākajām pilsētām ir patiešām tāls. Taču kopsummā cenas nevar ne salīdzināt ar Latvijas līmeni - Kalifornijā vidējā benzīna cena ir 4 dolāri par galonu jebšu aptuveni 56 santīmi litrā... Nav brīnums, ka lielais vairums te brauc ar superlielajiem džipiem. Taču octane līmenis benzīnā arī atšķiras - ja Latvijā pārdod 95. un 98. kategorijas benzīnu, tad Amerikā "unleaded gasoline" ir aptuveni 90.-91. kategorijas līmenī.  

Lūk, mūsu ciemats no attāluma -
burtiski oāze tuksneša vidū.

Šodien mūsu pirmā apskates vieta - Zabriskie Point jebšu skatpunkts uz Amargosa kalniem. Uzkāpjot pa nelielo taku, burtiski aizraujas elpa, skatoties uz šo dabas varenību. Jāatzīst, ka tas atgadījās gandrīz katru dienu šai braucienā... Dabas neticamajos apmēros laikam arī slēpjas atbilde uz jautājumu, kāpēc Amerikā viss ir tik liels - lielas pilsētas, grandiozas celtnes, divarpus metrus augsti džipi... Galu galā, arhitekti un inženieri taču ietekmējas no tā, ko redz dabā. 

Šie kalni ir lielā Furnace Creek Lake nogulsnes, kas radušās pirms pieciem miljoniem gadu, ezeram izžūstot.
Uzmetas zosāda, domājot, cik lielam tad tam ezeram vajadzēja būt...

Laiks šorīt ir vienkārši burvīgs - saule spīd un ir tieši tik silts, lai būtu patīkami staigāt. To arī izmantojam, izejot stundas pastaigā pa klinšu iekļautu ceļu. Šai stundas laikā nepamet sajūta, ka tūlīt aiz nākamā līkuma parādīsies kovboji uz zirgiem un no visām pusēm lidos indiāņu izšautas bultas. Ceļš patiešām ir ļoti līkumots ar daudzām labām slēptuvēm, un agrāk, iespējams, arī veda uz indiāņu apmetni. Taču mūsdienās šis ceļš savieno vairākus mazākus palīgceļus, kuru krustpunktā ir viens no Nāves ielejas pamestajiem ciemiem. Lai gan tik tālu netiekam, Mels mums pastāsta, ka no vietas, kur agrāk dzīvojuši raktuvju strādnieki, palikušas pāri vien drupas.

Esam priecīgas par iespēju izlocīt kājas, jo vairākas stundas atkal pavadām ceļā. Taču fotokamerai šodien nekāda brīvdiena nesanāk - ceļš Las Vegasas virzienā ir tik gleznains, ka gluži vai nemitīgi fotografēju. Tā kā man grūti izvēlēties to labāko bildi, lūk, labāko bilžu izlase no posma "The Death Valley - Las Vegas": 

Un lūk, kur arī īstenā tuksneša pilsēta - Las Vegas.

Pēcpusdienā sasniedzam savu galamērķi - Las Vegasu. Nav dūmu bez uguns, un, šķiet, ka katram apzīmējumam, kāds piešķirts Las Vegasai - "Sin City" (grēku pilsēta), "The Entertainment Capital of the World" (pasaules izklaides galvaspilsēta) vai "City That Never Sleeps" (pilsēta, kas neguļ) - ir savs pamats. Pilsētas infrastuktūra ir gandrīz pilnībā balstīta uz izklaides industriju - lielākās viesnīcas principā ir milzīgi izklaides kompleksi, kas pirmajos stāvos izvietojuši gan milzīgus kazino, gan arī veikalus, bārus, restorānus un arī skatuves dažādiem šoviem. 

Playboy girl :D :D :D 

Kad iebraucam, ir otrdienas pēcpusdiena, taču uz ielas ir manāms, ka party-time Las Vegasā nebeidzas nekad - uz ielas redzam cilvēkus ar garām plastmasas kokteiļglāzēm rokās un visi, šķiet, to vien gaida, lai pienāktu vakars. Esam apmetušies relatīvi nelielā viesnīcā-kazino Palace Station. Var just, ka šis ir "lētā gala" kazino - telpas piesūkušās ar cigarešu dūmu un vecu paklāju  smaku, turklāt lielāko daļu kazino aizņem spēļu automāti ar vien pāris blackjack galdiem (tātad - augstas likmes negaidīt). 

Neliela daļa no kazino, kas atrodas uz Las Vegas Strip

Ātri iečekojušies, dodamies apskatīt Las Vegasas centru - The Strip. Tā ir iela aptuveni 6.8km garumā, uz kuras atrodas pasaulē lielākie atpūtas un kazino kompleksi. Turklāt katrs, tā vien šķiet, cenšas garāmgājēju ievilināt spēļu ellē ar kaut ko īpašu - muzikālās strūklakas, vulkāna izvirdumi, tropu meža imitācija, luksus veikali, Cēzara pils un Eiropas ievērojamākie kultūras pieminekļi - tas viss ir sajaukts vienā lielā kiš-miš. 

Savu pastaigu sākam ar Treasure Island kompleksu. Viņi Bagātību salas tēmu apspēlējuši, novietojot pie ieejas lielu kuģi, kas pēc tumsas iestāšanās spēlē lielu lomu garāmgājēju pievilināšanā - uz tā ik pēc pusstundas notiek izrāde par seksīgajām un mītu apvītajām sirēnām (jebšu kā tulko siren?), kas bīstamās vietās ievilina pirātus līdz viņu kuģi nogrimst. Un šajā gadījumā, ne tikai pirātus, bet arī garāmgājējus, kuru maciņi ātri vien nogrimst kazino dzelmē. 

Šis izrādās jau augstākas klases kazino - telpas ir plašākas un gaišākas, un, garām ejot, redzam arī vairākas VIP istabas, kas paredzētas high-limit spēlēm. 

Par augstākas klases kazino liecina arī uz šķērsielas atstātie auto....
Šis - nu gluži vai Knight Rider-obīlis 2012, fonā pietrūkst tikai Deivida Haselhofa :D

Bagātību salas trofeja...

Spriežot pēc uzraksta uz spainīša, šis ir pasaules piedzērušākais Garfields-bezpajumtnieks.

Ejot tālāk pa ielu, ieraugām vairākas Eiropas kultūrvides imitācijas - īru pabus, Romas Trevi strūklaku, Venēcijas Dodžu pili un Rialto tiltu, Eifeļtorni, Kolizeju, un daudzus citus. Tā jau Amerikā saka - ja pietrūkst naudas ceļojumam uz Eiropu, brauc uz Las Vegasu. Bet nu tas kiš-miš, kas valda Las Vegasā, stipri  robežojas ar bezgaumību. Man bija prieks, ka spēju atpazīt objektus, taču šajā vidē ar Eiropu tiem ir vismazākais sakars...

"Caesars Palace" komplekss

Tad jau bijām nonākuši arī pie lielajiem dūžiem - Mirage un Bellagio. Un ap šo laiku es sāku justies kā filmā. Precīzāk - "Ocean's Eleven" jebšu "Oušena banda". Kā atceries, viņi aplaupīja trīs lielākos Las Vegasas kazino - Bellagio, Mirage un MGM Grand. Tos apskatot, man tiešām likās, ka tūlīt ap stūri parādīsies viss grupējums ar Klūniju priekšgalā, nezdami no kazino ārā somas ar miljoniem. Vispār jau mans priekštats par Las Vegasu lielā mērā bija radies tieši no šīs Oušena triloģijas, un jāsaka, ka vismaz vizuāli tā nav tālu no patiesības. 

Mirage izcēlās ar tropu tēmu - tā parādes puse ir izveidota kā vulkāniskais ezers
ar eksotiskiem augiem, savukārt ieeja ir liels paviljons ar tropu meža imitāciju.

Viskrāšņākais, nenoliedzami, ir Bellagio. Tajā ir gan smalks dizains, gan luksus veikali - visi guči, armani un dolčes pēc kārtas. Centrālā daļa šoreiz bija atvēlēta Holandes tēmai - starp visdazādāko krāsu tulpju puduriem gozējās gan apgleznotas koka tupelītes, gan vējdzirnavas, gan arī bērnu karuselis. Varēja just, ka šis ir 5* kazino (viesnīca pati par sevi jau nu noteikti) - visapkārt bija izvietotas puķu kompozīcijas, un gaišais interjers, kas papildināts ar dažādu stilu mākslas darbiem, uzreiz norādīja uz luksus klasi.

Bellagio telpās atrodas ne mazums ievērojamu mākslas priekšmetu, kā, piemēram,
stikla skulptora Dale Chihuly darbi.   

Kad beidzot izgājām no kazino, Vegasa bija pilnīgi pārvērtusies - bija satumsis, un lielāko daļu ēku nu izgaismoja elektrības radītā gaisma. Tā piestāv Vegasai pat daudz labāk, galu galā, te, tuksneša vidū, šie visi brīnumi ir mākslīgi radīti. 

Vakaru noslēdzam ar diviem priekšnesumiem - muzikālo strūklaku šovu pie Bellagio un slavenās akrobātu trupas Cirque du Soleil izrādi Treasure Island kompleksā. Šī trupa ir plaši pazīstama Amerikā, un viņu līmenis, manuprāt, tiešām bija ļoti augsts. Savukārt, muzikālās strūklakas bija viena no tām lietām, kas bija iekļauta manā must-see sarakstā (tās protams biju redzējusi Oušena bandā). Šoreiz uz izgaismotās Vegasas fona strūklakas šāvās gaisā Frenka Sinatras pavadījumā - vienkārši burvīgi! 

Mums izdodas noskatīties priekšnesumu divas reizes, turklāt no dažādiem skatupunktiem. Otro reizi to visu arī nofilmēju: (fonā - Bellagio, video formāta maiņas rezultātā ekrāna vidū ir neliels uzraksts)

Nu, vai nav lielisks vakara noslēgums? :)