Saturday, March 16, 2013

Pēcvārds

Šodien uznāca nostaļģija un pārlasīju savus iespaidus par Ameriku līdz pat "kefīra" ierakstam. Jā, ir pagājis gads, kopš iesākās mans otrais semestris UCLA, taču šis laika posms nav mazinājis manu sajūsmu par Kaliforniju un Ameriku kopsummā. Noskatījos šī gada Oskara ceremoniju pat ar lielu nostaļģiju, turpinot pagājušā gadā iesākto tradīciju - lēnām malkot ledusaukstu kolu. Ar pavisam citādu skatienu šogad raudzījos uz kadriem no sarkanā paklāja - mani vairs nepārsteidza fakts, ka žilbinošās aktrises var atļauties vilkt kleitas februāra vidū, un katru Losandželoas centra skatu es sveicu kā sen neredzētu draugu.

Taču visu šo laiku man nedeva mieru doma, ka neesmu šo blogu pabeigusi līdz galam - tas gluži vai pusvārdā aprāvās pie pēdējās eksāmenu nedēļas un "kefīra" (lai cik ironiski tas neizklausītos). Līdz ar to par pēdējām dienām, ko pavadīju Kalifornijā, vēsture klusē. Bet tas bija līdz šim - centīšos pēc iespējas objektīvāk (cik nu tas pēc 10 mēnešiem ir iespējams) atsaukt atmiņā izjūtas un notikumus, atvadoties no UCLA.

Dzimšanas dienu, 9.jūniju, pavadīju kopā ar Batleriem, vēl pēdējo reizi paciemojoties viņu mājās. Tā, jāatzīst, bija bittersweet nedēļas nogale, jo visu laiku nepameta neticības sajūta, ka mans laiks Kalifornijā tūlīt būs iztecējis. Šoreiz daudz runājāmies par maniem iespaidiem par Kaliforniju un Losu, arī mājām, pēc kurām tik ļoti ilgojos... Viņi mani pārsteidza ar dzimšanas dienas apsveikumu - īsteni amerikāņu garā nodziedātu Happy Birthday un kūku, vai pareizāk sakot - mazu cupcake ar vienu skaistu, degošu svecīti. Sen nebija nācies dzimšanas dienu svinēt draugu lokā, it īpaši ar degošām svecītēm kūkā, tāpēc šis žests mani ļoti aizkustināja. Vēl vienu reizi arī ļāvāmies pilsētas izlūkošanas gājiena priekam, dodoties uz Long Beach Aquarium.






Pēdējie eksāmeni pagāja neticamā ātrumā garām, un, te pēkšņi arī attapos, ka esmu pēdējo reizi pamodusies kā UCLA studente, un pēc aptuveni diennakts es varētu būt jau mājās. Šī doma mani vienlaikus kā priecēja, tā nedaudz arī skumdināja, jo par savu pavadīto laiku Amerikā varēju teikt tik to labāko. Pēc lielas pakas nosūtīšanas Batleriem ar viņu aizdoto gultasveļu devos vēl pēdējā goda apgaitā pa savām iemīļotajām universitātes takām - nu gluži kā dalībniece kādā no lielo Amerikas realitātes šovu pēdējām sērijām pirms lielā fināla. Biju jau iepriekš cerējusi bildēs iemūžināt UCLA universitātes pilsētiņu, taču nebija radusies tāda izdevība. Diemžēl šajā pēdējā dienā Losandželosa mani pavadīja ar apmākušos laiku (tā saukto June gloom), un tāpēc arī campus bildes tādas nedaudz pelēkas. Taču tieši šajās dienās UCLA valdīja prieks un līksme, jo daudzu fakultāšu studenti svinēja izlaidumu, un šo prieku arī bildēs var just.

Graduation time!
UCLA studentu padomes ēka, kuras vienā no spārniem darbojas divstāvīgs veikals ar kafejnīcām un visa veida nepieciešamo studentu ikdienai.
BruinWalk - galvenā studentu iela ceļā uz fakultātēm.
Katru dienu gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē kāpu zināšanu kalnā.  Šajā bildē redzams, kā vienā no sporta laukumiem notiek gatavošanās izlaidumam, un ir izvietotas nebeidzamas baltu krēslu rindas.
Royce Hall - UCLA arhitektūras lepnums un prieks.
Humanitāro zinātņu fakultāte, kurā man notika krievu valodas stundas.

Finally... :D 
Mans iepriekšējos ierakstos minētais universitātes "mākslinieku stūrītis", kurā starp kokiem paslēpušās dažādu vizuālo mākslu fakultātes, to skaitā arī studentu teātris. 
Viens no nedaudzajiem filmēšanas paviljoniem, kuros savu amatu apgūst nākamie Holivudas giganti. Šeit savu amatprasmi apguvuši tādi grandi kā Jack Black, Nicolas Cage, Alexander Payne, Gore Verbinski, Francis Ford Copolla un jā, arī slavenais The Doors solists Jim Morrison.
Vieta, kur izpausties ar sportiskām aktivitātēm :D Lieki piebilst, ka blakus atrodas arī pilna izmēra stadions, un nedaudz tālāk - tenisa korti, sporta zāle ar atsevišķām treniņu telpām un aprīkojumu sporta vingrošanai, basketbolam, volejbolam un peldēšanai.
Viena no manām iemīļotajām atpūtas vietām - šie metāla galdiņi novietoti starp fakultātēm un parkiem, kā arī kafejnīcām, lai studentiem būtu vieta, kur pamācīties/atpūsties/iekost svaigā gaisā.
Un visbeidzot - manas kojas.
Mājupceļš kā vienmēr bija ar piedzīvojumiem. Pēc izčekošanās no kojām man nācās visu savos 5 mēnešos lietoto un no jauna iegādāto mantību vilkt uz autobusa pieturu. Un zini, tā nav joka lieta, ja ir jāmēģina uz divu kilometru attālo autobusa pieturu aizdabūt 30kg un 12kg smagi koferi, kā arī 10kg smagā pleca soma. Tā nu es pūsdama un sviedrus slaucīdama lēnām virzījos uz autobusa pieturu, un protams tieši par 5 minūtēm nokavēju autobusu, kas reizi stundā no Westwoodas ved pasažierus uz LAX jebšu Losandželosas internacionālo lidostu. Veiksmīgā kārtā es nebiju šai situācijā vienīgā, un kopā ar vēl 4 universitātes studentiem pēc 15 minūtēm sagaidīju kādu jauku taksistu piestājam un piedāvājam mūs visus aizvest uz lidostu par 10 dolāriem no personas (kas ir tikpat, cik man būtu bijis jāmaksā par autobusu). Ar to gan mani piedzīvojumi nebeidzās, jo taksists nejauši mani izlaida nevis pie AirFrance izejošajiem, bet gan ienākošajiem reisiem, un ar visām pakelēm vēl nācās rikšiem skriet uz citu terminālu, lai nenokavētu savu lidmašīnu. Viss gan beidzās laimīgi, un varēju vēl nedaudz pie geita ik pa brīdim caur logu pabaudīt no mākoņiem atsvabinājušās Kalifornijas saules starus.


Šī bloga sākumā uzdevu jautājunu - vai tiešām Losandželosa ir eņģeļu pilsēta? Un zini, es pat baidos dot atbildi uz šo jautājumu, jo katram šī pilsēta vieš savas asociācijas - vienam tā ir dzimtā puse, citam - vieta, kur pierādīt un realizēt sevi kā mākslinieku/aktieri/režisoru utt., kamēr vēl kādam tā ir zudušo sapņu pilsēta. Neesmu pat pārliecināta, vai varu teikt, ka visus šos mēnešus tiešām dzīvoju Losā, drīzāk - pilsētā ar nosaukumu UCLA. Un par šo pilsētu gan varu teikt - tā ir ārkārtīgi aizraujoša, un to patiešām pa brīdim apciemo kāds neredzams eņģelis, kas visus iedvesmo tiekties pēc jaunām zināšanām un sasniegumiem.
P.S. Lai kur mani dzīve neaizvestu, šī pieredze vienmēr man paliks sirdī kā viena no lielākajām dzīves avantūrām un piedzīvojumiem, kuru tik viegli nevar aizmirst. UCLA, tev manā sirdī vienmēr būs īpaša vieta!

152.diena (08.06.2012.)

(melnrakstu mapītē noslēpies ieraksts)

Ar šodienu noslēdzās 10. mācību nedēļa šajā ceturksnī, kas nozīmē  - apmeklēju savu pēdējo lekciju UCLA. Nu vairs tik palikusi eksāmenu nedēļa un apjomīga pakošanās mājupceļam.

Šajā nedēļā noticis daudz interesanta. Trešdien nodevu final draft pirmajām desmit lappusēm pašas izdomātam filmas scenārijam. Jāatzīst, ka Screenwriting Fundamentals šajā ceturksnī sagādāja vislielāko izaicinājumu, jo bija jāpierod pie absolūti cita rakstīšanas stila nekā esmu pieradusi, rakstot akadēmiskās esejas un referātus. Taču tas sagādāja patīkamu pārmaiņu ikdienas rutīnā un paplašināja manu redzesloku, lasot Oskaram nominēto filmu scenārijus. Jāatzīst, ka lekcija pati par sevi gan arī bija neordināra - katru reizi, kad profesors bija apstāstījis teoriju, viņš uzlika fragmentu no filmas Hangover. Un tā katru reizi, līdz filma bija noskatīta no sākuma līdz beigām. Interesants veids, lai mācītos scenārija uzbūvi. Taču pārsteidzoši efektīvs. :D 

Patiesībā mūsu profesoram mācīšana universitātē ir tikai papildus nodarbe profesionālam Hollywoodas scenārista darbam - viņš ir daudzu filmu autors. Piemēram, filma "The Affair of the Necklace" ar Hilariju Svanku un Adrien Brody galvenajās lomās ir balstīta uz mūsu profesora rakstītu oriģinālscenāriju. Līdz šim es patiesībā nepievērsu daudz uzmanības scenāriju autoriem, taču, mācoties par to tuvāk, esmu sapratusi, cik nozīmīgs ir šis darbs. Jo uz scenāriju balstās visa filma - scenāriju autoriem ir jāizdomā filma - notikumu attīstība, kulminācija, atrisinājums un dialogi līdz pat vismazākajai filmas ainai un detaļai. Var teikt, viņi ir īstie filmas autori.

P.S. Gatavojos Film and Social Change eksāmenam, kurā būs atļauts izmantot ar pašas roku rakstītu abpusēju špikeri. Taču neviens nenoteica burtu lielumu... :D


Friday, June 1, 2012

147.diena (01.06.2012.)

Šīs nedēļas lielais atklājums... (wait-for-it)... kefīrs!!!! Lai nu kur, bet Amerikā tiešām nebiju domājusi atrast šo latviešiem tik iemīļoto produktu. Nē, nopietni - te pavisam oficiāli ražo kefīru, un lielākajos pārtikas veikalos tas brīnums nopērkams pavisam pieklājīgā paciņā ar 2% tauku saturu un tik pat šķidrs, kā mūsējais. Kā noskaidroju pie Batleriem, Amerikā visbiežāk gan to izmanto nevis dzeršanai, bet gan  dažādu ēdienu - vafeļu, pankūku, utt. pagatavošanā.

Būtu to zinājusi iepriekš, ka Austrumeiropa nav vienīgā, kas ražo kefīru... jau trīs gadus mocos, mēģinot ārzemniekiem aprakstīt šo produktu, nemaz nerunājot par biezpienu - tā izskaidrošanai jau sen esmu atmetusi ar roku. Jā, var jau mēģināt aprakstīt kefīru kā grieķu jogurtu, tikai šķidrāku, taču daudzi ārzemnieki, it īpaši angļi, tāpat nesaprot, kā var ko tādu dzert. Haha, atceros, kā Anglijā ar Laimiņu reiz ziemas vidū nolēmām manu koju virtuvē uztaisīt auksto zupu - visām anglietēm uzacis pacēlās, kad ieraudzīja dīvaini rozā un nezināmas izcelsmes biezzupu mūsu lielajā bļodā...

Lai nu kā, ja kādreiz nonāc situācijā, kad jāskaidro, kas ir kefīrs - te to brīnumu sauc par "cultured buttermilk". :) 

Tuesday, May 29, 2012

143.diena (28.05.2012.)

Šodien visā Amerikā ir brīvdiena par godu visu kritušo karavīru piemiņas dienai (Memorial Day). Lai gan sākotnēji šai dienā pieminēja tieši pilsoņa karā kritušos, mūsdienās maija pēdējā pirmdienā godina visos karos zaudētos karavīrus. Pārsvarā gan šo dienu amerikāņi pavada atpūšoties ģimenes lokā, tomēr daudziem par tradīciju kļuvusi tuvinieku kapu apciemošana, kas izvēršas pat par ko līdzīgu mūsu svecīšu vakariem. Savukārt vietējo brīvprātīgo komandas šajā dienā pie katra kapakmeņa karavīru kapos iesprauž pa mazam Amerikas karodziņam...

Es šo pagarināto nedēļas nogali pavadīju kopā ar Batleru ģimeni. Sestdienā bijām uz aizgājuši uz mūziklu Ahmanson teātrī ar nosaukumu "Follies". Jāatzīst, par samērā depresīvu tēmu - nožēlu par jaunībā pieļautajām kļūdām. Nu galīgi neveicas man pagaidām ar mūzikliem Losā, taču visas cerības lieku uz pēdējo vakaru, ko pavadīšu Kalifornijā - esmu pasūtījusi biļetes uz War Horse, mūziklu, kura kino adaptācija šogad bija nominēta Oskaram. 

Jāsaka, ka emocionāli nedēļas nogale savu kulmināciju sasniedza tieši šodien. Sākums gan nebija īpaši daudzsološs. Atpakaļceļā uz universitāti bijām plānojuši Pasadenā apskatīt Huntington bibliotēku, kuras teritorijā atrodas plašs botāniskais dārzs, taču, iebraukuši autostāvvietā, secinājām, ka laikam tā aktivitāte mums šodien nespīd - cilvēku bija tik daudz, ka mašīnas pat rindā stāvēja, lai noparkotos. Mels kā alternatīvu piedāvāja apskatīt netālu esošo Norton Simon muzeju. Šis vārds man gan neko daudz neizteica, un, godīgi sakot, arī neko īpašu negaidīju. Ak, kā es maldījos...

Šķiet, pirmo reizi redzēju tik koncentrētu mākslas dižgaru gleznu kolekciju. Stāsts patiesībā atkal par magnātiem/filantropiem - šis Nortons Simons bijis vairāku starptautisku kompāniju dibinātājs (Hunt Foods Co., McCall's Publishing, Canada Dry Co., Max Factor un Avis Car Rentals), kurš bijis kaismīgs mākslas iecītājs un kolekcionētājs. Savas dzīves laikā uzkrāto mākslas darbu kolekciju viņš novēlējis sabiedrībai, izveidojot savā vārdā nosaukto muzeju.

Šī kolekcija mani pilnībā paņēma uz izbrīnu. Šķiet, ka muzeja zālēs varētu noturēt augstākās klases mākslas vēstures nodarbību, parādot darbus no gandrīz visiem nozīmīgākajiem 14.-20. gadsimta mākslas dižgariem. Rodēna skulptūras, Rūbens, Rembrants, Vermērs, Goija, Van Gogs, Degā balerīnas, Monē, Sezāns, Gogēns, Matiss, Renuārs, Manē, Modiljāni, Pikasso, Kadinskis un Tulūzs-Lotreks - spriežot pēc saraksta garuma varētu domāt, ka muzejs apjoma ziņā līdzinās Luvrai vai Ermitāžai, kur jāpavada vismaz stundas četras, lai visus šos māksliniekus apskatītu, taču nē - šī visa apbrīnojamā dižgaru kolekcija ievietojas 10 nelielās zālēs. Varbūt tāpēc arī tāds nebijis emocionālais pacēlums - dižgari viens aiz otra tādā kocentrācijā, ka nepagūsti pat pagurt, kad izstādei jau iziets cauri. Lūk arī labākie no labākajiem:

Auguste Rodin "Burghers of Calais" (1889)
Peter Paul Rubens "Meleager and Atalanta and the Hunt of the Calydonian Boar" (1618)
Rembrandt van Rijn "Self-Portrait" (~1636)
Johannes Vermeer "Woman with a Lute" (1662)
Edouard Manet "The Ragpicker" (1865)
Pierre-Auguste Renoir "Bouquet of Lilacs" (1875)
Edgar Degas "Dancers in the Wings" (1876-78)
Edgar Degas "The Little Fourteen-Year-Old Dancer" (1879)
Claude Monet "The Artist's GArden at Vetheuil" (1881)
Henri de Toulouse-Lautrec "Red-Headed Woman in the Garden of Monsieur Foret" (1887)
Vincent van Gogh "The Mulberry Tree" (1889)
Paul Gauguin "Tahitian Woman and a Boy" (1899)
Vasily Kandinsky "Sketch for Deluge I" (1912)
Amadeo Modigliani "Portrait of the Artist's Wife, Jeanne Hebuterne" (1918)

Pablo Picasso "Bust of a Woman" (1923) un pēc 10 gadiem -  "Woman with a Book"
Henri Matisse "Odalisque with Tambourine (Harmony in Blue)" (1926)
Un arī daži kadri no muzeja pagalma pēcpusdienas saules staros:


Monday, May 28, 2012

135.diena (20.05.2012.)

Amerikāņi un ģeogrāfija. Par to varētu memuārus rakstīt, jo visiem tiem stereotipiem un pārspīlējumiem par amerikāņu zināšanām ģeogrāfijā galu galā ir pamats. Arī man šo pēdējo mēnešu laikā ne reizi vien ir nācies saskarties ar viņu slikto izpratni par pasaules ģeogrāfiju.


Parasti, kad atbildu uz jautājumu, no kurienes esmu, manam sarunubiedram paceļas uzacis. Kad esmu Latvijas vārdu atkārtojusi vēlreiz, saruna iesākas par Baltijas valstīm un Austrumeiropu. Diemžēl jāatzīst, ka amerikāņi pārsvarā labāk atpazīst Igauniju nekā Latviju, taču vienmēr ir ieinteresēti uzzināt, ko daru Amerikā un kādā valodā mēs runājam Latvijā. Tāpēc bieži vien esmu pat pārsteigta, ja mans sarunu biedrs uzreiz atpazīst Latviju, un tūlīt pārjautā, vai Rīga ir Latvijas galvaspilsēta.

Diemžēl ir bijušas arī samērā "traģiskas" sarunas. Tā, piemēram, kad gāju nodot asinis, mani kārtīgi izjautāja par pēdējā gada laikā apceļotajām valstīm. Protams, arī Latviju. Medmāsiņa ilgi un dikti izjautāja - "Latvija? kā raksta? kā izrunā? pag , tā tiešām ir republika, vai tomēr kāds reģions Krievijā?" Viņai diemžēl šajā gadījumā nepalīdzēja arī nelielā Eiropas karte ar informāciju par "bīstamajām zonām" (valstīm, kurās ir risks saslimt ar smagām slimībām), jo tajā Latvijas vārds nebija minēts.

Taču mani visvairāk ir pārsteigušas tieši mana vecuma studentu apbrīnojami vājās zināšanas par Eiropas ģeogrāfiju. Es nemaz neapzinājos situācijas nopietnību līdz brīdim, kad mēs krievu valodas nodarbībās sākām runāt par Eiropas valstīm, galvaspilsētām un nacionalitātēm. Kad mana sola biedrene, kas šogad iegūs bakalaura grādu krievu valodā un kultūrā, nosauca Prāgu kā Lietuvas galvaspilsētu, un prasīja, vai Helsinki gadījumā nav Japānā, man likās, ka apraudāšos. Un vistraģiskākais ir tas, ka daudz labāk neiet arī trešā gada starptautisko attiecību studentiem, kas it kā atvainodamies teica, ka pārzina tikai "svarīgākos ģeogrāfijas faktus". Un tas notiek otrā labākajā publiskajā ("public college" - valsts finansēta) universitātē Amerikā, kas tikai par pāris punktiem atpaliek no rangu līderes University of California - Berkley...

Atzīšos, ka arī es neesmu nekāda profesore - no Eiropas man nelielas problēmas sagādā gan Moldovas, gan Albānijas galvaspilsētu nosaukumi, un, ja tā padomā, es samērā švaki pārzinu Dienvidamerikas un Āfrikas valstu galvaspilsētas. Taču, kad to salīdzina ar UCLA trešā gada topošo diplomātu zināšanām, varu teikt vienīgi vienu - lai ko neteiktu Ķīlis un Eiropas Komisija, Latvijas izglītība rullē. :)

Saturday, May 19, 2012

134.diena (19.05.2012.)

Pēdējie divi ieraksti tapa par lielākajiem notikumiem šo pēdējo nedēļu laikā. Taču ir arī daudzi ne tik lieli, taču interesanti notikumi, par ko gribējās pastāstīt.

Aptuveni pirms mēneša pirmo reizi biju nodot asinis. Jā, šī bija ne tikai pirmā reize Amerikā, bet arī manā dzīvē. Līdz šim biju mēģinājusi nodot asinis arī Latvijā, taču man šis prieks tika liegts astmas dēļ. Lai gan man tā izdomā parādīties salīdzinoši maigā formā un tikai atsevišķos gadījumos, ārste teica, ka man neesot droši nodot asinis. Ideja tāda, ka samazinoties asiņu daudzumam organismā, samazinās skābelis, ko tās "pārvadā". Ironiskā kārtā izrādās, ka lielā Amerikas tauta attiecībā uz donoriem var būt mazāk izvēlīga kā latvieši. Kad biju aizpildījusi anketu, kurā nekas netika pat minēts par astmu, mani kārtīgi izvaicāja par pēdējā gada laikā apceļotajām valstīm, izmērīja dzelzs saturu asinīs, temperatūru un asins spiedienu. Un tad jau arī drīzi vien tiku pie tā prieka, kas rodas, apzinoties, ka iespējams esmu netieši palīdzējusi kādam pacientam. 

Otrs interesantais notikums pēdējo nedēļu laikā atgadījās vienā no filmu lekcijām. Novadīt lekciju par mūsdienu animācijas tendencēm bija ielūgti mākslinieki no Pixar studijas, kas ir viena no vadošajām šajā industrijā. Tā ir izdevusi tādus animācijas hitus kā Toy Story, Monsters, Finding Nemo, Ratatouille, Cars, Wall E un Up, pēdējo desmit gadu laikā iegūstot sešus Oskarus par labāko pilnmetrāžas animācijas filmu. 

Šajā stundu garajā lekcijā mums bija iepazīties ar animatori, kura strādājusi gan pie Finding Nemo, gan arī pie jaunākās Pixar filmas - Brave, kas Amerikā iznāks jūnija beigās. Viņa mūs iepazīstināja ar procesu, kā top animācijas filma, sākot ar izpētes braucieniem un pirmajām skicēm, līdz pat modeļu radīšanai, krāsošanai un datorapstrādei... Skatoties jebkuru animācijas filmu, grūti pat iedomāties, cik daudz laika un darba ir ieguldīts tajā pusotrā līdz divās stundās. Animācijas filma sastāv no neskaitāmām detaļām, ko pirmajā brīdī varētu pat nepamanīt. Taču tieši šīs detaļas padara mizanscēnu un pašu filmu ticamāku un  realistiskāku. Interesanti, ka Pixar studijā paralēli tiek strādāts pie vismaz trim animācijas filmām, katrai no tām ir sava mākslinieku komanda. Kā izrādās, vienas šādas filmas izveidošanai nepieciešami vismaz  3-4 gadi, savukārt pie šīs jaunākās filmas animatore strādājusi 6 (!!!) gadus, jo mākslinieku komanda bijusi relatīvi mazāka - tikai 10 cilvēku. 

Brave būs stāsts par jaunu skotu princesi viduslaikos - nevaldāmu meiteni, kurai vairāk patīk doties medībās nekā pakļauties karalienes vēlmēm iesaistīt meitu galma dzīvē un vīra meklējumos. Animatore mūs iepazīstināja ar katru no filmas tēliem un viņu radīšanas procesu atsevišķi, it īpaši - kā animatori cenšas vizuālajā izskatā attēlot tēlu rakstura iezīmes. Kā izrādās, ne vienmēr mākslinieku vēlmes var arī tehniski izpildīt - pirmo reizi animācijas vēsturē galvenajai varonei būs brīvi plīvojošs sarkanu matu vilnis, ko pat pirms pieciem gadiem tehniski nebūtu bijis iespējams realizēt.

Animatoru komanda izbauda viršus Skotijā.
(Image from Katherine Sarafian/Pixar)
Kā izrādās, darbs pie filmas sācies tieši ar ekspedīcijas braucienu uz Skotiju, kur mākslinieki daudz laika pavadījuši, iepazīstot tās mežonīgo dabu, lai varētu to ticami attēlot filmā. Kā izrādās, viņiem visvairāk patikušas tieši mīkstās sūnas, kurās var iegrimt pāri potītēm. Mākoņi, sūnas un papardes, kalni, akmeņi, ķērpji - to visu līdz pat vissīkākajai detaļai ir nepieciešams attēlot, lai skatītājs, pat tikai paskatoties uz attēlu, noticētu, ka tā tiešām ir Skotija. Un man šķiet, ka viņiem tas tiešām ir sanācis.
Attēli no filmas liekas ļoti skaisti, un sīko detaļu daudzums - apbrīnojams. Lai vai kā, šķiet, ka filma pavisam noteikti būs vizuāls baudījums acīm, un man ir liels prieks, ka bija iespēja redzēt un dzirdēt par filmas tapšanas aizkulisēm no šai procesā iesaistītas personas.

114.diena (29.04.2012.)

Nedēļas nogali pavadīju skaistajā Claremontā, kas pašlaik ir vienos ziedos. Īrisi, rozes, peonijas - šeit viss zied jau aprīlī gluži kā pie mums jūnija beigās/jūlija sākumā. Arī Batleru pagalms šoreiz izcēlās ar krāsām, kuras varēju izpētīt tuvāk, kamēr Batleri devās uz savas paziņas bērēm.

 Nebiju ievērojusi zem citronkoka novietoto amizanto figūru - suņuku, kas varen braši airējas. Diemžēl, kā vēlāk uzzināju, rūsas veidošanās dēļ padziļinājumā ap laivu nav ieteicams ilgstoši turēt ūdeni, taču arī bez "ezera" man šis suņuks likās dikti mīlīgs. 
Bez ņiprā suņuka man izdevās noķert vēl pēdējos rožu krūmu ziedus, saulstaru "spēles" kaktusa lapās un ogas, kas izskatījās apbrīnojami līdzīgas pīlādžogām.
Vēlāk pēcpusdienā, jau rietošās saules staros, man izdevās vēl šo un to nofotografēt. Vareni iepatikās Batleru putnu būrīši - šķiet, ka tik oriģinālus vēl nebiju redzējusi. Laikam jau Kalifornijā greznās villās ir iespējams dzīvot ne tikai Hollywoodas stāriem, bet arī dažiem labiem laimīgajiem putniem. Klusums šajā gadījumā gan nav garantēts, jo izklaidi nemitīgi sev nodrošina Batleru mazā skotu terjere Maizy, kas sētā gan skraida apkārt baseinam, gan uzmana vāveres. Runājot par baseinu - pa dienu bija tik karsts, ka beidzot arī atklāju peldēšanās sezonu Batleru baseinā kopā ar Maizy. Un labi vien bija, ka izmantoju iespēju, jo nākošās nedēļas nebija i ne uz pusi tik siltas.

Arī šoreiz Batleri mani turpināja iepazīstināt ar vietējo mākslinieku darbiem. Sestdienas pēcpusdienā mēs devāmies uz mēbeļu dizainera un amatnieka Sema Maloofa muzeju. Viņa modelētās un pašrocīgi veidotās mēbeles ir pazīstamas visā Amerikā, it īpaši viņa krēsli, kas rotā vairāku Amerikas muzeju pamatekspozīcijas, ieskaitot slaveno Ņujorkas Metropolitēna Mākslas muzeju. Mākslinieka muzeja teritorijā atrodas gan viņa celtā privātmāja, gan skulptūru dārzs un arī neliela galerija, kuru mums bija iespēja apskatīt. Šajā galerijā varējām pat izmēģināt vienu no krēsliem, izbaudot tā elegantās līnijas. Lai gan mākslinieka un šo krēslu autora jau vairs nav šai saulē, viņa mācekļi turpina grebt krēslus, nesot Sema Maloofa vārdu pasaulē.


Tā kā netikām pašā mājā, kārtīgi izstaigājām dārzu, kurā šajās dienās notika vietējo skulptoru darbu izstāde. Starp ziedošajām puķēm varēja pamanīt visdažādāko stilu skulptūras - gan klasiku, gan abstrakcionismu un modernismu. Man visvairāk iepatikās tieši šī - māte ar savu guļošo bērnu uz pleciem - lika atcerēties, ka Mātes diena vairs nav aiz kalniem.

Starp puķēm un skulptūrām pamanījām arī citus šī dārza iemītniekus - mazas ķirzaciņas. Uz takas betona flīzēm šur un tur saulē gozējās pat vairākas garastes, savukārt pati pirmā, ko ieraudzīju sēžam uz akmens, man pat iepozēja, ik pa mirklim mainot pozīciju un pagriežott galvu te pa labi, te pa kreisi. Īsta Kalifornijas profesionāle. :) (Bildēs gan izskatās tik labi nopozējusi, ka varētu domāt - ir kāda skulptora darbs.)

Svētdienas rītā Mels devās trenēties golfā un piedāvāja arī man braukt līdzi. Tā kā līdz šim nekad nebiju spēlējusi golfu, ar lielu prieku piekritu. Gluži golfu gan mēs nespēlējām, to drīzāk varēja nosaukt par iepazīšanos ar golfa pamatelementiem. Taču mani tāpat tas viss vareni fascinēja, kā jau viss, ko sanāk darīt pirmo reizi.

Vispirms golfa laukuma ofisā iepildījām attiecīgi lielā un vidējā izmēra spainīšus ar bumbiņām un devāmies uz lielu līdzenumu, kas paredzēts sitiena pilnveidošanai ar visa veida nūjām. Man tā bija perfekta izdevība iemēģināt roku golfā, mēģinot bumbiņu raidīt pēc iespējas tālāk. Jāatzīst, ka tālumam gan nepievērsu tik lielu uzmanību, kā tam, lai vispār bumbiņai trāpītu. :D Beigu beigās izdevās bumbiņas aizraidīt jau kaut cik pieklājīgā attālumā - dažas pietuvojās pavisam tuvu 75 jardu (69m) atzīmei.


Tālāk devāmies uz nelielāku laukumu, kur vairāk tiek trenēta precizitāte,bumbiņas raidot no neliela attāluma bedrītēs. Lai cik tas no malas neizskatītos vienkārši, patiesībā tur ir vesela matemātika - jāpieskaņo gan sitiena stiprums, gan virziens attiecībā uz virsmas īpatnībām, lai bumbiņa sasniegtu galamērķi. Taču azartā gan varēja iekrist - tas savā ziņā lauza manus stereotipus par golfu kā samērā garlaicīgu un vienveidīgu sporta veidu. Tam pavisam noteikti piemīt savs šarms.