Šorīt jau no agra rīta biju augšā, lai deviņos būtu gatava doties uz campusa pretējā galā esošo autobusa pieturu un tālāk - uz latviešu centru un balsošanas punktu Losas austrumos. Vakar vakarā biju izpētījusi, ka netālu no kojām atrodas teātris, kura repertuārā pašlaik ir ļoti augstu novērtēta izrāde. Gribēju nopirkt vienīgo biļeti uz pēcpusdienas izrādi, tāpēc no rīta ieskrēju studentu centrā ieskaitīt naudu kontā. Bibliotēkā pie datora gan diemžēl secināju, ka mans pēcpusdienas plāns atceļās, jo kāds bija paspējis jau pirms manis to biļeti nopirkt. Taču mani gaidīja kaut kas labāks...
Iesēdos autobusā un pa Sunset bulvāri devos austrumu virzienā. Sunset bulvāris, līdzīgi kā Rīgā Brīvības iela, vijas cauri gandrīz visai centra rajona daļai, un stundu garajā braucienā man izdevās uzmest aci gan nelielai daļai Beverly Hills, gan Hollywoodas, gan latīņamerikāņu rajonam. Losas latviešu centrs atrodas nelielā un ārēji necilā mājā, netālu no milzīga divu auto-maģistrāļu krustpunkta, taču šodien skatu uzlaboja pār ēku lepni plīvojošais sarkan-balt-sarkanais, kā arī Amerikas Savienoto Valstu karogs. Interesanti, ka šis vēlēšanu iecirknis tiek slēgts kā viens no pēdējiem (laika zonu dēļ) pēc Latvijas laika - astoņos no rīta 19.februārī.
Līdz šim par Amerikas latviešu kopības sajūtu biju tikai dzirdējusi, taču tagad to izbaudīju arī pati. Jau pie durvīm mani sagaidīja viens no vēlēšanu komisijas locekļiem, mīļi paspieda roku, izjautāja par to, no kurienes esmu/ko daru, un parādīja, kur jāiet. Tālāk jutos, it kā būtu kļuvusi par lielas un tuvas ģimenes jaunāko locekli - nebiju paspējusi i ne pār slieksni pārkāpt, kad ar mani nāca iepazīties vēl viens atbildīgais un drīzi vien visi telpā gaidošie jau zināja, ka esmu no Latvijas, studēju Anglijā un Losā esmu apmaiņas programmas ietvaros. Arī pie pases atrādīšanas galda manu vārdu un e-pastu ierakstīja bukletā turpmāku ziņu saņemšanai, piešķīra jaunāko Amerikas latviešu avīzi un UCLA studējošo latviešu telefona numurus. Taču ar to viss nebeidzās, līdz ko biju iemetusi savu referenduma lapiņu kastē, mani personīgi izvadāja pa centra telpām - tajā atrodas gan aktu zāle, gan svētdienas skola, neliela bērnudārza telpa mazuļiem un bārs/kafejnīca, kas darbojas noteiktos laikos. Savukārt pagalma pretējā pusē atrodas Latvijas Evaņģēliski Luteriskā baznīca - ļoti neliela modernisma stilā celta ēka.Taisījos jau pamazām doties atpakaļ, kad centra pagalmā iepazinos ar Dr. Andri Ritmani un viņa kundzi Asju. Izrādās, arī viņu mazmeita mācās UCLA, un atklājuši, ka es esmu atbraukusi uz centru ar autobusu, viņi mīļi piedāvāja mani aizvest atpakaļ. Tikai brauciena laikā aptvēru, ar ko esmu iepazinusies. Izrādās, dr. Ritmanis ir ne tikai liels latviešu sabiedriskās dzīves aktīvists un organizators, bet arī Rietumu krasta latviešu dziesmu svētku organizators un leģendārās atmodas dziesmas "Manai Tautai", ko iedziedājusi Ieva Akurātere, vārdu autors. Kā jau daudzi latvieši, arī Ritmaņu ģimene kara laikā bija devušies bēgļu gaitās uz Vāciju un vēlāk, 1949. gadā - uz Ameriku. Mums abiem ar Ritmaņa kungu bija liels prieks, atklājot, ka esam vienas skolas, Rīgas Valsts 1.ģimnāzijas, absolventi. Viņu abu entuziasms un lielā pretīmnākšana bija vienlīdz pārsteidzoša un ārkārtīgi patīkama. Pa ceļam viņi mani pat ieveda nelielā krievu pārtikas veikaliņā un, neskatoties uz maniem protestiem, uzdāvināja latviešu rupjmaizi "Klasika", nelielu maisiņu ar "gotiņām" un mellenes.
Šodien iegūtās sajūtas un iespaidi nav vārdos aprakstāmi. Lai gan arī līdz šim, pateicoties Batleru ģimenei, es nebiju gluži "viena pati mājā", ir lieliski runāt zem Kalifornijas saules latviešu valodā un iepazīties ar tik pretīmnākošiem un lieliskiem cilvēkiem kā Ritmaņu ģimene.
No comments:
Post a Comment