24.-26.diena

Pēc svētdienas pēcpusdienā piedzīvotā emocionālā saviļņojuma iekritu tik dziļā miegā, ka nekāds modinātājs mani pirmdienas septītajā stundā nevarēja uzmodināt. Manu aizgulēšanos veicināja arī neveikmīgā telefona-modinātāja atrašanās vieta - pa nakti tas bija pamanījies aizkrist aiz gultas. Lai vai kā, mani izglāba telefona zvans ap pusdeviņiem - kādas interneta kompānijas darbiniece centās iestāstīt, ka mani sauc Kerija un es vēlos upgrade-ot savu interneta pieslēgumu. :) Lai arī šoreiz par uzmodināšanu biju varen priecīga, agros rītos uz nevajadzīgu pakalpojumu iegādi mani pierunāt nevar.

Šīs nedēļas pirmā puse izvērtās vareni saspringta - trešdien bija jānodod pirmā eseja (šķiet, es to minēju jau iepriekšējā ierakstā), līdz ar to lielāko daļu brīvā laika pavadīju universitātes centrālajā bibliotēkā un koju datortelpā. Jāatzīst, bibliotēkām līdz šim bija grūti uz mani atstāt iespaidu, jo King's mani šajā ziņā ir uzlutinājusi ar savu 19.gs. celto neo-gotikas stila bibliotēku, kurā glabājas ap 750'000 dažādu literatūras avotu. Taču, ja man tas likās daudz, tad tikai līdz brīdim, kad es sāku iepazīt UCLA bibliotēku tīklu, kurā ietilpst 12 bibliotēkas un kopējais grāmatu skaits pārsniedz 8 miljonus (!!!). Interesanti, ka Powell bibliotēka, kurā pārsvarā es meklēju info, ar savām plašajām telpām nemaz neatgādināja bibliotēku. Grāmatu kolekcija šai bibliotēkā patiešām ir salīdzinoši neliela, taču tajā ir liela datortelpa un vairākas plašas lasītavas, un vizuāli tā ir viena no manām mīļākajām UCLA celtnēm.

Otrdienas nakti savukārt pavadīju koju datortelpā, jo mans laptops sāk pamazām beigties nost funkciju pa funkcijai. Šai konkrētajā diennaktī tas bija izdomājis vairs nelasīt pdf failus, līdz ar to biju spiesta ielaisties īslaicīga rakstura attiecībās ar vienu no universitātes datoriem. Jāatzīst, ka salīdzinājumā ar manu mazo istabiņu, koptelpas vide bija daudz iedvesmojošāka, jo nebiju vienīgā, kas visu nakti rakstīja esejas, sekojot studentu dzīves pamatprincipam atstāt lielāko daļu darba uz pēdējo brīdi.

Starp citu, man jau kopš tā trakā Ziemassvētku brīvlaika, kura laikā bija jāuzcep četras esejas (aptuveni 40lpp.), ir sava eseju rakstīšanas himna. Jāatzīst, ka tad, kad eseju nosūtīšanas dienā aiz loga sāka pamazām gaisma aust, man bija iestājusies tāda mērena nojūgšanās pakāpe. Taču lieliskais ITunes shuffle atrada īsto dziesmu, kas lieliski iekļāvās kontekstā un mani uzmundrināja - Prāta V... nē... Reiganu klasiku "Tere tere traktors". Tikai pasak', ka tu neesi bulzoders, ja četras dienas pēc kārtas tas vien darīts, kā rakstītas esejas. :D Nu re, tagad grūtākajos brīžos, kad galva ir kā spainis no negulētām stundām un neko jēdzīgu vairs nevar uzrakstīt, es sevi iedvesmoju ar šo dziesmu. Tā savu uzdevumu veica arī šoreiz, kad otrdienas naktī biju aizskrējusi uz istabu nomazgāties un nomainīt drēbes.

http://www.youtube.com/watch?v=p8MjxE040IM (vienīgā dziesmas versija youtube)

P.S. Varen labi, ka neviens te nesaprot latviešu valodu - nav jāatbild uz apkārtējo jautājumiem par to, kāpēc klausos dziesmu par traktoriem, buldozeriem un šķūriem. :D