Trešdienas vakarā notika ļoti jauks pasākums - slāvu valodu departaments sadarbībā ar mūzikas fakultāti rīkoja dzejas vakaru, kurā bija jāpiedalās visiem šo valodu apguvējiem. Sākumā biju nedaudz pārsteigta, ka man tika iedots Tjutčeva dzejolis par rudeni - nu kā var runāt par dabas pēdējo smaidu, ja apkārt viss zied pilnā sparā... Izrādās - vakars bija veltīts četru gadalaiku tēmai, un man bija tas prieks uzstāties jau pašā vakara sākumā. Patiešām prieks - man labāk patīk ātri tikt ar uzstāšanos galā, lai var izbaudīt visus pārējos priekšnesumus, nekā to vien visu laiku darīt kā uztraukties. Un izbaudīt šo pasākumu tiešām varēja - studenti ļoti labi deklamēja svešvalodās, turklāt ik pa brīdim ar kādu skaistu krievu komponistu-dižgaru romanci uzstājās jaunie dziedošie talanti. Man patiesībā visu vakaru nepameta neliela deja vu sajūta, jo tas viss man ļoti atgādināja pasākumus Siguldas mūzikas skolā, ko maniem pedagogiem Dimantiem patika saukt par "audzēkņu vakariem". Officiāli tās skaitījās ieskaites, kurās katra ceturkšņa beigās skolēni atrādīja vairāku skaņdarbu programmas uz Baltā flīģeļa skatuves. Parasti visi bija smuki sapucējušies, un gaisā valdīja neliela satraukuma un svētku sajūta - tāpat bija arī trešdien, kad nelielā telpā iekš Royce Hall studenti, pasniedzēji un līdzjutēji pulcējās sveču gaismā, lai godinātu slāvu valodu kultūru.Lūk arī mans dzejolis:
Тютчев Ф. И. - «Осенний вечер»
Есть в светлости осенних вечеров Умильная, таинственная прелесть!..
Зловещий блеск и пестрота дерев,
Багряных листьев томный, легкий шелест, Туманная и тихая лазурь
Над грустно-сиротеющей землею
И, как предчувствие сходящих бурь,
Порывистый, холодный ветр порою, Ущерб, изнеможенье — и на всем
Та кроткая улыбка увяданья,
Что в существе разумном мы зовем
Божественной стыдливостью страданья!..
No comments:
Post a Comment