70.diena (16.03.2012.)

Ar šodienu noslēdzās 10. mācību nedēļa - tas nozīmē, ka šajā ceturksnī atlikušas vien septiņas dienas, lai nokārtotu gala eksāmenus un sāktu ar pilnu sparu izbaudīt pavasari. Šonedēļ gan bija Londonas cienīgs laiks - gandrīz katru dienu bija apmācies un smidzināja, arī temperatūras tik knapi pacēlās virs 15 grādiem. Taču tas mani daudz neietekmēja, jo bija jāmācās un jāiztur jau pirmie eksāmeni. Divus rītus cēlos jau ap puspieciem, lai vēl visu atkārtotu - jāatzīst, ka šī metode ļoti labi darbojas. Tā jau saka, ka rīta stundai zelts mutē...

Trešdienas vakarā notika ļoti jauks pasākums - slāvu valodu departaments sadarbībā ar mūzikas fakultāti rīkoja dzejas vakaru, kurā bija jāpiedalās visiem šo valodu apguvējiem. Sākumā biju nedaudz pārsteigta, ka man tika iedots Tjutčeva dzejolis par rudeni - nu kā var runāt par dabas pēdējo smaidu, ja apkārt viss zied pilnā sparā... Izrādās - vakars bija veltīts četru gadalaiku tēmai, un man bija tas prieks uzstāties jau pašā vakara sākumā. Patiešām prieks - man labāk patīk ātri tikt ar uzstāšanos galā, lai var izbaudīt visus pārējos priekšnesumus, nekā to vien visu laiku darīt kā uztraukties. Un izbaudīt šo pasākumu tiešām varēja - studenti ļoti labi deklamēja svešvalodās, turklāt ik pa brīdim ar kādu skaistu krievu komponistu-dižgaru romanci uzstājās jaunie dziedošie talanti. Man patiesībā visu vakaru nepameta neliela deja vu sajūta, jo tas viss man ļoti atgādināja pasākumus Siguldas mūzikas skolā, ko maniem pedagogiem Dimantiem patika saukt par "audzēkņu vakariem".  Officiāli tās skaitījās ieskaites, kurās katra ceturkšņa beigās skolēni atrādīja vairāku skaņdarbu programmas uz Baltā flīģeļa skatuves. Parasti visi bija smuki sapucējušies, un gaisā valdīja neliela satraukuma un svētku sajūta - tāpat bija arī trešdien, kad nelielā telpā iekš Royce Hall studenti, pasniedzēji un līdzjutēji pulcējās sveču gaismā, lai godinātu slāvu valodu kultūru.

Lūk arī mans dzejolis:

                                                Тютчев Ф. И. - «Осенний вечер»

   Есть в светлости осенних вечеров

   Умильная, таинственная прелесть!..

   Зловещий блеск и пестрота дерев,

   Багряных листьев томный, легкий шелест,

   Туманная и тихая лазурь

   Над грустно-сиротеющей землею

   И, как предчувствие сходящих бурь,

   Порывистый, холодный ветр порою,

   Ущерб, изнеможенье — и на всем

   Та кроткая улыбка увяданья,

   Что в существе разумном мы зовем

   Божественной стыдливостью страданья!..

66.diena (12.03.2012)

Nu un kā lai es šajā pasaules
nostūrī nosaku,
vai Mēness ir pieaugošs vai dilstošs?

Salīdzinājumā ar Latviju, es dzīvoju pagātnē. Prasīsi kā? Nu pavisam vienkārši - kamēr Tu pašlaik jau labu laiku snaud, man te tikai saule vēl riet un ir iepriekšējās dienas vakars. Laika starpību ikdienā jau tā nejūt, taču tad, kad pienāk laiks skype, tad gan ir interesanti. Nu, piemēram, pāris reizes esmu izbrīnījusi draugus, sakot, ka man jāskrien uz lekciju - it kā jau studenta ikdienas neatņemama sastāvdaļa, ja neskaita to, ka Latvijā parasti ap to laiku ir 1 naktī. :) Ar šodienu gan uz divām nedēļām es esmu pietuvojusies Latvijas laikam par veselu stundu - Amerika oficiāli pārgāja uz vasaras laiku, apsteidzot visus pārējos. Tagad gan starp-kontinentu ceļotājiem īstas galvassāpes sagādā laika joslu un vasaras laiku pārejas rēķināšana...

Pārskatot bildes, atcerējos, ka nemaz neesmu vēl aprakstījusi Oskaru vīkenda (25.-26.02.) iespaidus. Jau no agra rīta man uz kojām pakaļ atbrauca Mels Batlers, lai aizvestu atkal uz lielisko Claremontu. Tur ap vieniem mums bija norezervētas biļetes uz mūziklu "Fiddler on the Roof", kas uzvests pilsētas vietējā teātrī, taču devāmies jau divas stundas iepriekš. Izrādās, zālē bija nevis krēslu rindas, bet gan galdiņi, un pirms izrādes noskatīšanās bija iespējams paēst pusdienas kā restorānā. 

Priekš vietējā mēroga izrādes, manuprāt, mūzikls bija iestudēts godam un arī aktieri darīja ko varēja, lai sniegtu labu priekšnesumu. "Fiddler on the Roof" ir stāsts par ebreju ģimeni, kas dzīvo cariskās Krievijas teritorijā. Ir 1905.gads - pārmaiņas ir jaušamas gan politiskajā dzīvē, gan šīs ebreju ģimenes ikdienā, un, kaut tēvs cenšas ievērot un ieaudzināt savām meitām ebreju tradīcijas, katra atvase izvēlas sekot savai sirdij un nevis tēva gribai. Mūzikls ir ļoti komisks, un daudzējādā ziņā man atgādināja mūsu pašu klasiku - "Skroderdienas Silmačos". Vienīgais, ka "trīs brūtes pāru" vietā šeit izveidojas veseli pieci, katrai no meitām laužot tradīcijas un apprecot vīru, kas nav tēva izraudzīts. 

Vēlāk vakarā Batleri devās smalkā pasākumā, un es paliku principā "viens pats mājās" :D Šo vakaru tad nu izmantoju, lai iespētu vēl noskatīties tās Oskaram nominētās filmas, kuras nebija sanācis redzēt. Savukārt Batleru trīs gadus vecajai skotu terjera kucītei Maizy nodrošināju izklaidi, uzliekot smieklīgus un mīļus suņu video no youtube. Varu derēt, ka pie tādas suņu melodrāmu un komēdiju skatīšanās Maizy sen nebija tikusi. :)

Savukārt svētdienā vēl pirms Oskariem mēs kopīgi paspējām apmeklēt Claremontas vietējos mākslas muzejus, tai skaitā, paciemoties pie ļoti interesantas mākslinieces. Izrādās, šī skulptore un mākslas priekšmetu dīlere/kolekcionētāja Barbara Beretich izveidojusi savu māju kā muzeju. Jāsaka, ka pirmais priekštats bija samērā interesants - māja pamatīgi oda pēc kaķiem, un istabas pārbāztas ar dažādu stilu mākslas priekšmetiem... 

Taču, jo tuvāk iedziļinājos, jo man vairāk šī māja un tās saimniece izbrīnīja un iepatikās. Burtiski iemīlējos viņas izstādītajās lampās - esot Tiffany oriģinālo lampu kopijas, ar kuru ražotājiem māksliniecei noslēgts izplatīšanas līgums. 

Arī pašas mākslinieces darbi bija, manuprāt, ļoti skaisti - īpaši viņas zirgi, kas esot tikuši izstādīti Claremontas centrālajā parkā. 

Barbaras Beretich skulptūras

Par kaķiem ir taisnība - Barbaras kundze ir liela kaķu mīle, un viņas runči staigāja lepni pa māju ar izslietām astēm. Taču manu vislielāko izbrīnu radīja viņas stāsti - izrādās, skulptore jaunības gados esot vairākus mēnešus dzīvojusi Francijā, baudot mākslinieku bohēmijas vidi un iepazīstoties ar vairākām slavenībām. Piemēram, ar Pablo Pikaso mīļāko, kas esot piedalījusies arī mākslinieces mājas-muzeja atvēršanas svētkos. 

Un te jau arī pati māksliniece ar
vienu no saviem mīluļiem.

Otrs pārsteigums bija par kundzes garāžu - kā liela mākslas cienītāja, skulptore savas dzīves laikā ir ieguvusi savā īpašumā neskaitāmas gleznas, un tā kā mājā visam vienkārši nav vietas, tad visa garāža (!!!) bija piekrauta pilna ar dažādu autoru gleznām. 

Šī māja pavisam noteikti nu ieņem pirmo vietu manu kolorītāko muzeju topā :D

64.diena (10.03.2012)

So here we go again! Pēdējās divas nedēļas esmu ieturējusi nelielu klusuma pauzi, jo nekas ievērības cienīgs šo dienu laikā nenotika, ja neskaita mācības mācības un vēlreiz mācības. Uzrakstīti atkal divi referāti/analīzes, un nu nedaudz ievelku elpu pirms šī ceturkšņa finiša taisnes, kurā jāiztur trīs eksāmeni.

Šodien sevi "apbalvoju" ar patiešām lielisku piedzīvojumu - devos uz vienu no PaleyFest 2012 programmā ietilpstošajiem pasākumiem, lai noklausītos paneļdiskusiju ar mana iemīļotā seriāla "The Vampire Dairies" aktieriem un veidotājiem. Vakara programmā ietilpa gan jaunākās sērijas pirmizrāde, gan žurnāla TVGuide redaktores vadīta diskusija ar aktieriem, un tika atvēlēts arī brītiņš skatītāju jautājumiem. Vakars bija pilns humora un smieklu, līdz ar to skatītāji, tai skaitā arī es, no zāles izgāja ar smaidu uz lūpām un lielisku garastāvokli vēl vairākām dienām.

PaleyFest rīko organizācija Paley Center for Media, kuru televīzijas entuziasts William S. Paley 1975.gadā izveidoja kā Televīzijas un Radio muzeju. Kopš tā laika muzejs ir strauji audzis - tas kļuvis par lielāko televīzijas un radio programmu arhīvu valstī ar vairāk nekā 150'000 audio-vizuālajiem materiāliem. Un jau 29.reizi Paley Center pārraudzībā esošais Paley Fest pulcē gada labākos/nozīmīgākos TV seriālus vienkopus, dodot skatītājiem iespēju neformālā vidē satikties ar iemīļotu seriālu filmēšanas grupām. Līdz šim festivālā piedalījušies tādi Latvijā pazīstami seriāli kā House, The Big Bang Theory, Gossip Girl, Grey's Anatomy, The Simpsons, True Blood, Lost, un daudzi citi.

Katerina Graham (Bonnie), Matt Davis (Alaric), Nina Dobrev (Elena), Ian Somerhalder (Damon), Julie Plec, Paul Wesley (Stephan) un Candice Accola (Caroline)

Šajā vakarā kārta bija The Vampire Diaries, kas festivālā piedalījās jau otro reizi. Bija patiešām lieliski redzēt gan seriāla pamat-trio Ninu Dobrevu (Elena), Paul Wesley (Stephan) un Ian Somerhalder (Damon), gan arī Matt Davis (Alaric), Katerina Graham (Bonnie), Candice Accola (Caroline) un vienu no seriāla veidotājiem, Julie Plec "dzīvajā". Pēc jaunākās sērijas pirmizrādes katrs no viņiem tika atsevišķi pieteikts uz skatuves. Ar jokiem un humoru šovakar īpaši izcēlās puiši, kas sprēgāja gandrīz nemitīgi. Joki un smieklīgu atgadījumu atstāstījumi vijās ar nopietnākām sarunām par to, ko varētu sagaidīt no seriāla tuvākā un tālākā nākotnē. Lūk, neliels ieskats par to, kāda bija pasākuma atmosfēra (man blakus bija varen entuziastiska un skaļa smējēja, kuru var īpaši labi dzirdēt video :D ):

Bildēju jau nu protams kā traka :D Un, lai gan pēc oficiālās daļas beigām es neaizcīnijos pietiekami tuvu līdz skatuvei, lai iegūtu autogrāfu, man vismaz ir pāris jaukas bildes ar aktieru tuvplāniem. :)