51.diena (26.02.2012) 1.daļa

Šodien ar Oskaru balvu pasniegšanas ceremoniju noslēdzās šī gada apbalvošanas sezona kino mākslā. Taču, Oskari - tā nav tikai ceremonija... Šis gada nozīmīgākais kino un modes industrijas pasākums ir kulminācija Amerikas mediju radītajam drudzim, vairāku nedēļu garumā spekulējot un diskutējot par visām iespējamajām ar Oskariem saistītajām tēmām, ko man gribētos nosaukt par Oskaru realitātes šovu.

Vien pāris mēnešus pēc iepriekšējā gada ceremonijas iesākās runas par Oskariem, kad tika baumots un diskutēts par šā gada pasākuma iespējamiem vadītājiem. Savukārt spekulācijas par iespējamiem nominantiem uzņēma apgriezienus pēc Zelta globusu ceremonijas, kura tiek uzskatīta par Oskaru priekšvēstnesi. Katrs sevi cienošs izklaides izdevums un pat neoficiālie youtube tv kanāli šogad aši iekrita azartā, minot iespējamos Oskaru nominantus un pat balvas ieguvējus. Taču pa īstam Amerikas mediji apgriezienus uzņema laikā starp nominantu paziņošanu un pašu ceremoniju - kameras nemitīgi sekoja nozīmīgāko kategoriju nominantiem, sagatavošanās darbiem un arī visa veida pasākumiem, kas saistīti ar Oskariem. To reportāžu un diskusiju apjomu var salīdzināt vienīgi ar karaliskajām kāzām - internetā un televīzijā tika atreferēts burtiski katrs sīkums - sākot ar to, kādā krāsā aktrisēm vajadzētu izvēlēties tērpus, un beidzot ar gandrīz vai 24 stundu tiešraidi no Kodak Theatre, kurā notika balvu pasniegšana. 

Jā, jau sestdienas vakarā nacionālajā televīzijas kanālā NBC neparko citu nerunāja, kā vienīgi Oskariem. Galvenokārt jau rādīja tieši sagatavošanās darbus. Un zini, tā nav joka lieta - uz nedēļu Hollywoodas bulvāris tika slēgts vairāku kvartālu garumā visu nepieciešamo darbu veikšanai. Pretējā ielas pusē teātrim tika uzstādīts 3m augsts žogs, kas nodalīja fanus no zonas, kurā zvaigznes ierodas ar limuzīniem, savukārt ap sarkano paklāju vairāki desmiti kameru un satelītiekārtu tika izvietotas, lai visā pasaulē vienlaicīgi varētu parādīt tiešraidi no sarkanā paklāja. Iepriekšējā dienā savukārt notika arī pasākuma ģenerālmēģinājums, kurā aktierus tēloja aktieri - jaunie mazpazīstamie talanti iejutās zvaigžņu ādā, nesot pa sarkano paklāju šiltīti ar attiecīgā aktiera vārdu.

Lielajā dienā jeb Oscar's Sunday tiešraide no sarkanā paklāja sākās jau no 13:30 (četras stundas pirms ceremonijas sākuma), un turpinājās, šķiet, līdz pat pusnaktij. Protams, četras stundas pirms Oskara ceremonijas sākuma neko daudz NBC parādīt tiešraidē nevarēja, tāpēc pirmajās stundās paralēli sarkanā paklāja intervijām skatītāji tika iepazīstināti ar katru nominantu un attiecīgo filmu. Tika rādītas arī iepriekš ierakstītas intervijas gan ar stila konsultantiem, gan frizieriem un make-up māksliniekiem. Interesanti, ka raidījuma vadītāja arī veica eksperimentu, mēģinot noīrēt limuzīnu pāris dienas pirms Oskara ceremonijas. Lieki teikt, ka bez panākumiem - limuzīni, mersedesi un džipi ar šoferiem Oskara naktij tiek aizrunāti vairākas nedēļas iepriekš. Taču pamazām pa sarkano paklāju tomēr sāka ierasties zvaigznes, un ik pēc padsmit minūtēm modes eksperti sniedza savas domas par labākajiem/sliktākajiem tērpiem. Reportāžas no Hollywoodas turpinājās arī pēc ceremonijas - gan rādot intervijas no preses telpas, kurā nonāk katrs laureāts pa taisno no skatuves, gan arī dodot iespēju noskatīties, kā katra laureāta vārds tiek iegravēts uz viņam piešķirtās Oskara statuetes (rezultāti tiek slēpti līdz pēdējam). Visbeidzot, nominantiem uz dažādām after-pārtijām (gan oficiālo Governor's Ball, gan neoficiālajām privātajām ballēm) cītīgi sekoja kameras, gan analizējot nomainītos tērpus, gan rādot iepriekš ierakstītas reportāžas par ēdienkartēm un dzērieniem. Kņada ap Oskara laureātiem nebeidzās pat pirmdienas rītā, kad ziņu raidījumi un šovi bija savā bija sadalījuši sagurušos Oskara īpašniekus intervijām. 

Oskara nomināciju paziņošanas ceremonija, diskusijas, sagatavošanās darbi, pirms-Oskaru balle, sarkanais paklājs, ceremonija, after-pārtijas, preses telpu intervijas, labāko tērpu analīzes - Amerikā tas ir gada iespaidīgākais realitātes šovs, kas vairākas nedēļas atgādina slaveno Džūlijas Lambertes teicienu, "Dzīve kā teātris..."

51.diena (26.02.2012.) 2.daļa

Šogad Oskaru ceremonija, tāpat kā vairākas nominētās filmas -"Hugo", "Mākslinieks" un "My Week With Marilyn", godināja kino un klasiskās Hollywoodas pirmsākumus. Trīs stundu garais pasākums, pateicoties vakara vadītājam Billy Crystal, kurš šai godā bija jau devīto reizi, no sākuma līdz beigām bija ieturētā retro-stilā. Tomēr, šova producentu izvēle atgriezties pie pamatvērtībām nodrošināja piezemētu un samērā pabālu ievadu, ko nespēja uzlabot pat Losā populārās Cirque du Soleil trupas izpildītie akrobātikas triki. Ceremoniju gan nedaudz izdevās atdzīvināt vairāku komiķu ievadrunām - tai skaitā, komēdijas "Bridesmaids" aktrisēm, kuras šogad ar divām nominācijām beidzot pierādīja - Kinoakadēmijas konservatīvisms pret komēdiju žanru sākt atmaigt.

Neskatoties uz to, ka šogad netika nominētas vairākas izcilas filmas (piemēram, "Melanholija" vai "Drive"), man tomēr ir liels prieks, ka par labāko gada filmu tika atzīts "Mākslinieks". Manuprāt, ideja mūsdienās radīt mēmu, melbaltu filmu par trauksmainajiem divdesmitajiem gadiem, kad Hollywoodu dramatiski izmainīja tehnoloģijas sasniegumi skaņas ierakstīšanā, ir ļoti oriģināla, un ne pavisam ne vienkārši realizējama. Jā, "Mākslinieks" neizceļas ne ar vareniem specefektiem, ne arī inovatīvu tehnoloģiju izmantošanu, taču nav viegli paveikt to, kas izdodas šai filmai - apburt pie skaņas, krāsu un vizuāliem efektiem tik pieradušo un izlutināto mūsdienu skatītāju. 

Tomēr par gada labāko aktieri un labāko režijas darbu man gribētos pastrīdēties ar tiem 6000 Kinoakadēmijas locekļiem. Labākā režisora Oskaru būtu gribējusi, lai saņem Terenss Maliks par filmu "The Tree of Life" - filmas kadri vizuāli ir tik skaisti, ka tos varētu ierāmēt un piekārt pie sienas kā gleznas. Tas ir Malika rokraksts - katru kadru izveidot vizuāli baudāmu, taču arī jēgpilnu. Arī labākā aktiera godā es būtu vēlējusies ieraudzīt citu nominantu - Džordžu Klūniju. Manuprāt, Klūnija līdz šim labākais aktierdarbs ir tieši filmā "Descendants" - galanta mačo vai skarba politiķa vietā mēs redzam traģikomisku tipiņu, kurš pie sievas nāves gultas cenšas atjaunot izirušās ģimenes saites ar meitām, un pieņemt faktu, ka sieva viņu ir krāpusi. 

Hip-hip-urrā Kapteinim fon Trapam... tas ir.... Kristoferam Plameram. Beidzot teātra un kino leģenda, kurš ir iejuties lomās vairāk nekā 60 gadu, tika pie sava Oskara 82 gadu vecumā, pārspējot visus iepriekšējos Oskara laureātu vecuma rekordus. Plumers plašu popularitāti ieguva par Kapteiņa Georga fon Trapa atveidojumu 1965.gada filmā "Mūzikas skaņas" un nu jau var teikt, ka viņš ir saņēmis visus nozīmīgākos kino, televīzijas un teātra apbalvojumus - Oskaru, Zelta Globusu, BAFTA balvu (Britu Kinoakadēmijas "Oskars"), divas Emmy balvas (televīzijas augstākais apbalvojums) un divas Tony balvas (teātra mākslas augstākais apbalvojums). Šogad kā otrā plāna aktieris filmā "Beginners" Plamers pārliecinoši triumfēja Oskaros. Šī aktiera dzīvesspars ir apbrīnojams - sarkanā paklāja intervijā aktieris piebilda, ka, ja Dievs dos, viņš vēlētos filmēties vismaz līdz 90 gadu vecumam, 

Šis neapšaubāmi bija arī Merilas Strīpas gads, kura dzelzi spēja pārvērst zeltā - par savu Dzelzs Lēdiju viena no mūsdienu izcilākajām aktrisēm septiņpadsmito reizi tika nominēta Oskaram un trešo reizi to arī ieguva, kas nebija liels pārsteigums, ņemot vērā Zelta Globusus. Domāju, ka starp pirmā plāna aktrisēm šogad tiešām bija sīva konkurence. Rūnijas Maras atveidotā Lisbete Salandere, Glenas Klozas iemiesotais Alberts Nobs, Violas Deivisas kalpone filmā "The Help" un Strīpas Dzelzs lēdija  - šie visi bija fanstastiski aktierdarbi. Es piekrītu Kinoakadēmijai, ka Strīpa apbrīnojami atveidoja Margaretu Tečeri, un tomēr mana favorīte šogad noteikti bija Mišelas Viljamsas Merilina Monro. Viņai izdevās atveidot pa visam citādu Merilinu - trauslu, viegli ievainojamu, nedrošu...

Gada lielākais kino notikums ir noslēdzies, un, kaut arī Oskara ceremonija varbūt bija nedaudz stīva un pabāla, šis gads tiks ierakstīts kino vēsturē, jo pēc 83 gadu pārtraukuma Oskaros atgriezās un triumfēja mēmais kino. 

P.S. Noslēgumā nedaudz par sarkano paklāju - pirms pāris nedēļām starp Sašu Koenu (plašu popularitāti ieguva ar galveno lomu filmā "Borats") un Kinoakadēmiju notika interesants duelis - producenti nebija īpaši apmierināti ar Koena paziņojumu, ka viņš savas jaunākās filmas "The Dictator" reklamēšanas ietvaros uz Oskaru ceremoniju ieradīšoties ģērbies kā ģenerālis Aladins (lasi: Kadafi versija jaunībā), un anulēja aktierim izsniegtos ielūgumus. Lūk, kas ģenerālim bija par to sakāms:

Piebildīšu tik, ka pēc šī video parādīšanās medijos, Kinoakadēmija atjaunoja ielūgumus, Koens dabūja iespēju izcelties uz sarkanā paklāja, bārstot Kima Čenira "pelnus", taču nacionālā televīzija taktiski izvairījās viņu filmēt)

Un šeit - manas sarkanā paklāja tērpu favorītes:

47. diena (22.02.2012)

Es pārsvarā dzīvojos universitātes campusa dienvid-austrumu galā, ko man patīk saukt par mākslinieku stūrīti, jo ap tā centrā esošo skulptūru dārzu atrodas dažādu mākslu (kino, mūzikas, teātra un dizaina) fakultātes. Šai nedēļā uz pāris dienām tas piedzīvoja patīkamas pārmaiņas un pamatīgi pārvērtās - gan pie teātra ēkas, gan starp universitātes kino paviljoniem un gar netālu esošās ielas malām bija sastājušies neskaitāmi furgoni un treileri, savukārt zālājā bija saceltas ēdināšanas teltis. Izrādās - Amerikā pazīstamais komēdijseriāls "Parks and Recreation" uzņēma ainas savai nākošajai sērijai.

Nē, nevienu pazīstamu es neredzēju - jāatzīst, ka šo seriālu nepārzinu pārāk labi, un tajā spēlē man nepazīstami aktieri. Taču bija interesanti no malas noskatīties uz to lielo tehniskās aparatūras apjomu, un arī visu seriāla tapšanā iesaistīto cilvēku daudzumu - šķita, ka šajās dienās šis universitātes gals čum un mudž no kino profesionāļiem un arī studējošajiem seriāla faniem. Garām ejot, izdevās uzmest aci kostīmu furgonam - blakus tam tērpu konsultante kārtoja garas "štangas" ar apģerbiem, kuriem klāt bija piekārtas zīmītes ar attiecīgo aktieru vārdiem. Tā kā bija jāsteidzās uz lekciju, man nebija īpaši daudz laika tuvākai izpētei, taču Hollywooda par savu klātesamību atkal patīkami atgādināja.

45.diena (20.02.2012.)

Pirmdien visa Amerika svinēja Prezidenta dienu, kas ir pasludināta par oficiālu brīvdienu. Līdz ar to, skaistā laika baudīšanu varēja pagarināt par veselu dienu (savukārt man tas nozīmēja papildu laiku mājasdarbu izpildei).

Rašmoras kalns Ziemeļdakotā, kurā izveidotas ievējoramāko
 ASV prezidentu skulptūras - no kreisās Džordžs Vašingtons,
Tomass Džefersons, Teodors Rūzvelts un Abrahams Linkolns. 

Neskatoties uz nosaukumu, diena nav gluži paredzēta Baraka Obamas godināšanai, bet gan valsts pirmo prezidentu atcerei. It īpaši šai dienā, mēneša trešajā pirmdienā, godina Džordžu Vašingtonu, ASV pirmo prezidentu, tāpēc vairākos štatos to sauc arī par Džordža Vašingtona dienu vai arī par Vašingtona dzimšanas dienu (kaut arī ne vienmēr pirmdiena sakrīt ar 22.februāri, prezidenta oficiālo dzimšanas dienu). Patiesībā jau katrs štats, ar kuru Amerikas pirmajiem prezidentiem bijusi kāda saistība, ļoti lepojas ar šo faktu, un izmanto Prezidenta dienu, lai viņus īpaši godinātu. Piemēram, Alabamas štats svin "Vašingtona un Džefersona (ASV 3.prezidents) dienu", Masačūseta svin divas prezidentiem veltītas dienas - valsts oficiālos svētkus un štata Prezidenta dienu 29. maijā, kas ir Masačūsetā dzimušā JFK (John F. Kennedy) dzimšanas diena. Arī Connecticut, Missouri un Illinois štati ir piešķīruši sev papildus brīvdienu, lai svinētu Abrahama Linkolna, ASV 16.prezidenta dzimšanas dienu 12.februārī.

Tā vien šķiet, Amerikai ļoti patīk svinēt svētkus un tai salīdzinoši ir daudz vairāk atceres un svētku dienu, kas pasludinātas par valsts brīvdienām, nekā Latvijai. Armijai veltīta Veterans Day un Memorial Day, cilvēktiesībām - Martina Lutera Kinga diena, prezidentiem - President's Day un Inauguration Day (tikai prezidenta vēlēšanu gadā), valsts godināšanai - Columbus Day un Independence Day, strādājošajiem - Labor's Day un protams arī Thanksgiving jeb Pateicības diena, kas tiek svinēta ģimenes lokā ar tradicionālo tītara cepeti. Un šīs ir tikai oficiālās "federālās" brīvdienas, ir vēl daudz un dažādu citu atceres dienu bez "sarkanās dienas" statusa. Protams, arī katram štatam tā robežās ir tiesības piešķirt brīvdienas vietējo atceres dienu svinēšanai. Teksasa šajā ziņā ir līdere ASV - kopējais oficiālo un štata brīvdienu/atceres dienu skaits sasniedz 21 jeb trīs nedēļas gadā, kad uzņēmumu darbinieki daļēji vai pilnībā nestrādā. Jauki, vai ne?

44. diena (19.02.2012.) Ziedošā Beverly Hills

Šodienu veltīju Beverly Hills apskatei - vairāk nekā četras stundas čāpoju pa skaistajām ieliņām, cenšoties piefiksēt skaistākās vietas un objektus. Gaisā ir jūtams pavasaris - pilsēta vienos ziedos, kas ar savu krāšņumu burtiski apbur.

Beverly Hills, plašāk pazīstama ar nosaukumu "lieliskākie 9 kvadrātkilometri uz Zemes", tiek asociēta kā slavenību, modes, ekstravaganta dzīvesveida un gluži vai grēcīgas bagātības centrs. Pilsēta kļuva slavena 20.gs. 20tajos gados, kad vairākas Hollywoodas mega-zvaigznes sāka pārcelties uz Beverly Hills, un tā kļuva par Hollywoodas Mežaparku ar ekskluzīviem veikaliem un īpašumiem. Vairoga formas zīme, kas apzīmē pilsētas robežas, kā arī pasta kods "90210" kļuvuši par plaši atpazīstamiem zīmoliem visā pasaulē, īpaši 90.gados tik populārā seriāla "Beverly Hills, 90210" ietekmē.

Rodeo gājēju ielas daļa.
Man par prieku, kadrā ietrāpijās kāds puisis, kurš,
manuprāt, 100% ir modelis (double click if zoom is needed) :)

"Rodeo Drive, baby!" - tādu atbildi uz jautājumu, kur nopirkt prestižus un skaistus tērpus, saņēma Džūlijas Robertsas atveidotā protitūta Vivjena filmā "Pretty Woman" (1990). Šķiet, lielākās cilvēku masas atrodamas tieši Rodeo Drive, vienā no pasaules slavenākajām un dārgākajām iepirkšanās ielām. Uz Rodeo Drive koncentrējas lielākā daļa vadošo modes namu un zīmolu veikali, un, to visu redzot, rodas sajūta, ka šis tiešām ir pasaules modes šūpulis. Iela ietilpst Beverly Hills galvenajā komerciālajā rajonā (pazīstams ar nosaukumu "Zelta trijstūris"), ko veido trīs lielāko ielu - Santa Monikas, Wilshiras un Canon bulvāru krustpunkti, kas savā starpā veido 45 grādu leņķi. Šī pilsētas daļa, tāpat kā tās modīgākā iela, pilna ar dārgiem restorāniem un kafejnīcām. 

Ap Santa Monica bulvāri atrodami arī vairāki citi ievērojami objekti. Nevar nepamanīt pilsētas domes ēku - spāņu renesances stilā celtu ēku ar astoņstāvīgu torni. Būvēta 1932.gadā (Lielās Depresijas laiks), tā simbolizē  biznesa izaugsmi, kas rodas uz spēcīgas valdības pamatiem. 

Netālu no domes ēkas ieraugu arī interesanta izskata benzīntanku - izrādās, Union 76 gas station sākotnēji bija paredzēts būvēt Losas lidostas teritorijā, taču tad tas tika pārcelts uz Beverly Hills. Benzīntanks ir būvēts 60.gadu stilā, un daļēji attaino gan šajos gados tik aktuālo kosmosa tēmu (aukstā kara sacensība par ko, kurš pirmais...), gan arī Amerikas aizraušanos ar mašīnām un kosmosa izpēti.

Savā varenībā pārsteidza MCA jeb Music Corporation of America ēka. Tā būvēta 1940.gadā pēc Paul Williams projekta, un kopš tā laika vairākas reizes papildināta ar elementiem, kā arī papildus konstrukcijām. Klīst leģendas, ka tās "rozīnīte" - lielo kolonnu ieloks - veidots no Marionas Davies (slavena divdesmito un trīsdesmito gadu kino aktrise) kādreiz piederošās pludmales mājas kolonnām, kuras MCA ēkas konstrukcijā licis iekļaut kompānijas dibinātājs Dr Jules Stein.

Beverly Hills atrodas arī vairākas prestižas viesnīcas, lielākās no tām - Beverly Hills Hotel un Beverly Hilton. Intersanti, ka Beverly Hills Hotel, pazīstama arī kā "rozā pils", tika uzbūvēta 1912.gadā, laikā, kad pati Beverly Hills apbūve vēl nebija izveidota. Tieši ap viesnīcu pirmie īpašumu projekti arī tika izstrādāti un mūsdienās tā atdala super-smalko "kalna" galu no smalkā "ielejas" gala. Viesnīca jau pirmajos darbības gados ieguva prestižu kā slavenību satikšanās un darījumu slēgšanas vieta, un to tā ir paturējusi līdz mūsdienām. Otra viesnīca, Beverly Hilton, plašāk pazīstama kā vieta, kurā tiek organizēta Zelta Globusu apbalvošanas ceremonija. Diemžēl šajā viesnīcā pirms pāris nedēļām aizsaulē aizgāja mūzikas leģenda Vitnija Hjūstone.     

 Liels prieks bija beidzot arī ieraudzīt "dzīvajā" Academy of Motion Picture Arts and Sciences, latviski pazīstamu kā Amerikas Kino Akadēmiju, kas katru  gadu rīko un pasniedz Oskarus. Kino Akadēmija šai Wilshiras bulvāra ēkā atrodas jau kopš 1975. gada, taču pašas asociācijas saknes meklējamas 1927, kad to nodibināja vairāki slaveni kino industrijas profesionāļi, tai skaitā, aktieri Douglas Fairbanks un Mary Pickford, kā arī MGM līdzīpašnieks Louis B. Mayer.

Nozīmīgs objekts Beverly Hillsā ir elektriskā strūklaka, kas tika celta 1930.gadā pēc Ralph Flewelling and Merrell Gage radītā projekta. Tai laikā tā bija pirmā elektriskā strūklaka Amerikā, un joprojām piesaista garāmgājējus ar mainīga spiediena un krāsas ūdens strūklām. Tās pamats attaino ainas no Kalifornijas vēstures, savukārt uz ceļiem tupošā vīrieša figūra strūklakas galā simbolizē lūgšanos pēc lietus.   

  

Pēc centra daļas apskates devos pa Beverly Hills ieleju tālāk uz kalna pusi. Interesanti, ka pirmsākumos Beverly Hills bija pazīstama ar plašiem balto pupiņu (lima beans) laukiem. Kad naftas kompānija pārpirka plantācijas un tās teritorijā neatrada kārotos resursus, tā nolēma piesaistīt investorus dzīvojamā rajona izveidei un nolīga ainavu arhitektu. Viņš nolēma ielas izveidot īpaši platas, un katrai no tām piešķīra kokus, ar kuriem veidot alejas. Un patiesi - ielas atšķiras viena no otras ar alejām no dažādu koku sugām. 

Vēsturiski pilsēta arī sadalīta trīs zonās - ap Wilšīras bulvāri koncentrējas mājas un dzīvokļi "parastiem mirstīgiem", ielejā starp Santa Monica un Sunset bulvāri - mājas turīgiem cilvēkiem, savukārt kalnā - izredzētajiem ar gluži vai grēcīgi lielu bagātību. Diemžēl šīs mājas ir arī visgrūtāk apskatīt, jo pārsvarā visām ir vai nu augsts mūra žogs apkārt, vai arī privāts iebraucamais ceļš. 

Pirmā no kreisās - "kalna" māja, pārējās - ielejas īpašumi.

Patīkami pārsteidza pa ceļam redzētā "raganas māja" - izskatījās nu gluži kā no Andersena pasakas par Ansīti un Grietiņu. Izrādās, Amerikā pasaku ietekme arhitektūrā bija sevišķi izteikta 20.gs. divdesmitajos gados, kad šai mājai Harry Oliver izstrādāja projektu. Sākotnēji māja tika paredzēta Irvin Willat Productions ofisam, un atradās Culver City (pazīstams kā vairāku kinostudiju rajons). Taču pēc kompānijas bankrota māju pārcēla uz Beverly Hills un pašlaik tā ir privāta rezidence.   

Pa ceļam uz "kalnu", redzēju arī vairāku Hollywoodas Zelta ēras aktrišu agrākās dzīvesvietas:

Jāpiebilst, ka Monro māja pazīstama arī kā "Marilyn Monroe Honeymoon House", jo trīs mēnešus pēc kāzām ar beisbola leģendu Joe DiMaggio pāris ievācās šajā mājā, taču tur nodzīvoja vien nepilnu pusgadu līdz brīdim, kad laulība tika šķirta.

Viens no nedaudzajiem "kalna" īpašumiem, kas pieejams plašākai publikai, ir Greystone Mansion. Piecu hektāru lielo īpašumu ar Tjūdoru stilā celto māju (55 istabas, 4200 kvadrātmetri) kā dāvanu dēlam Nedam pasniedza Kalifornijas lielākais naftas magnāts Edward Doheny 1927. gadā. Diemžēl pēc diviem gadiem Nedu un viņa sekretāru mājā atrada mirušus. Policijas izmeklēšana secināja, ka nenoskaidrotu iemeslu dēļ sekretārs vispirms sašāvis savu darba devēju un pēc tam nošāvies pats, taču sabiedrībā valda uzskats, ka iemesls varētu būt bijis mīlnieku strīds. Greystone ir bijusi vairāku filmu uzņemšanas vieta - tajā filmētas ainas gan "Ghostbusters" (1984), gan "Spiderman" (2002), gan arī virtuves ainas filmai "The Witches of Eastwick" (1987). 

Šodien pamatīgi aizrāvos ar ziedošo puķu un koku fotografēšanu, tāpēc nobeigumā gribu Tev parādīt, cik skaista pavasarī ir Beverly Hills:

What you see is what you get - neviena bilde netika uzlabota ar photoshopu.

P.S. Un vēl prieciņam viena kolāža par to, ko var redzēt uz Beverly Hills ielām:

43.diena (18.02.2012.)

Dažkārt nekas nenotiek tā, kā plānots. Taču bieži tas noved pie kaut kā labāka...

Šorīt jau no agra rīta biju augšā, lai deviņos būtu gatava doties uz campusa pretējā galā esošo autobusa pieturu un tālāk - uz latviešu centru un balsošanas punktu Losas austrumos. Vakar vakarā biju izpētījusi, ka netālu no kojām atrodas teātris, kura repertuārā pašlaik ir ļoti augstu novērtēta izrāde. Gribēju nopirkt vienīgo biļeti uz pēcpusdienas izrādi, tāpēc no rīta ieskrēju studentu centrā ieskaitīt naudu kontā. Bibliotēkā pie datora gan diemžēl secināju, ka mans pēcpusdienas plāns atceļās, jo kāds bija paspējis jau pirms manis to biļeti nopirkt. Taču mani gaidīja kaut kas labāks...

Iesēdos autobusā un pa Sunset bulvāri devos austrumu virzienā. Sunset bulvāris, līdzīgi kā Rīgā Brīvības iela, vijas cauri gandrīz visai centra rajona daļai, un stundu garajā braucienā man izdevās uzmest aci gan nelielai daļai Beverly Hills, gan Hollywoodas, gan latīņamerikāņu rajonam. Losas latviešu centrs atrodas nelielā un ārēji necilā mājā, netālu no milzīga divu auto-maģistrāļu krustpunkta, taču šodien skatu uzlaboja pār ēku lepni plīvojošais sarkan-balt-sarkanais, kā arī Amerikas Savienoto Valstu karogs. Interesanti, ka šis vēlēšanu iecirknis tiek slēgts kā viens no pēdējiem (laika zonu dēļ) pēc Latvijas laika - astoņos no rīta 19.februārī.

Līdz šim par Amerikas latviešu kopības sajūtu biju tikai dzirdējusi, taču tagad to izbaudīju arī pati. Jau pie durvīm mani sagaidīja viens no vēlēšanu komisijas locekļiem, mīļi paspieda roku, izjautāja par to, no kurienes esmu/ko daru, un parādīja, kur jāiet. Tālāk jutos, it kā būtu kļuvusi par lielas un tuvas ģimenes jaunāko locekli - nebiju paspējusi i ne pār slieksni pārkāpt, kad ar mani nāca iepazīties vēl viens atbildīgais un drīzi vien visi telpā gaidošie jau zināja, ka esmu no Latvijas, studēju Anglijā un Losā esmu apmaiņas programmas ietvaros. Arī pie pases atrādīšanas galda manu vārdu un e-pastu ierakstīja bukletā turpmāku ziņu saņemšanai, piešķīra jaunāko Amerikas latviešu avīzi un UCLA studējošo latviešu telefona numurus. Taču ar to viss nebeidzās, līdz ko biju iemetusi savu referenduma lapiņu kastē, mani personīgi izvadāja pa centra telpām - tajā atrodas gan aktu zāle, gan svētdienas skola, neliela bērnudārza telpa mazuļiem un bārs/kafejnīca, kas darbojas noteiktos laikos. Savukārt pagalma pretējā pusē atrodas Latvijas Evaņģēliski Luteriskā baznīca - ļoti neliela modernisma stilā celta ēka.

Taisījos jau pamazām doties atpakaļ, kad centra pagalmā iepazinos ar Dr. Andri Ritmani un viņa kundzi Asju. Izrādās, arī viņu mazmeita mācās UCLA, un atklājuši, ka es esmu atbraukusi uz centru ar autobusu, viņi mīļi piedāvāja mani aizvest atpakaļ. Tikai brauciena laikā aptvēru, ar ko esmu iepazinusies. Izrādās, dr. Ritmanis ir ne tikai liels latviešu sabiedriskās dzīves aktīvists un organizators, bet arī Rietumu krasta latviešu dziesmu svētku organizators un leģendārās atmodas dziesmas "Manai Tautai", ko iedziedājusi Ieva Akurātere, vārdu autors. Kā jau daudzi latvieši, arī Ritmaņu ģimene kara laikā bija devušies bēgļu gaitās uz Vāciju un vēlāk, 1949. gadā - uz Ameriku. Mums abiem ar Ritmaņa kungu bija liels prieks, atklājot, ka esam vienas skolas, Rīgas Valsts 1.ģimnāzijas, absolventi. Viņu abu entuziasms un lielā pretīmnākšana bija vienlīdz pārsteidzoša un ārkārtīgi patīkama. Pa ceļam viņi mani pat ieveda nelielā krievu pārtikas veikaliņā un, neskatoties uz maniem protestiem, uzdāvināja latviešu rupjmaizi "Klasika", nelielu maisiņu ar "gotiņām" un mellenes.

Šodien iegūtās sajūtas un iespaidi nav vārdos aprakstāmi. Lai gan arī līdz šim, pateicoties Batleru ģimenei, es nebiju gluži "viena pati mājā", ir lieliski runāt zem Kalifornijas saules latviešu valodā un iepazīties ar tik pretīmnākošiem un lieliskiem cilvēkiem kā Ritmaņu ģimene.

42.diena (17.02.2012.)

Šodien pastkastītē mani sagaidīja pārsteigums – veselas trīs vēstules no mīļiem cilvēkiem, kas ļoti iepriecēja un uzmundrināja – liels paldies!!! Es rūpīgi glabāju katru saņemto kartiņu un arī šoreiz saņemtā Latvijas ziemas ainava, kā arī Skotijas augstienes nu rotā manu kolekciju. Ironiskā kārtā, no Skotijas uz Kaliforniju vēstules aiziet ātrāk nekā no Londonas uz Skotiju – neeksistējošajos Skotijas sniega mākoņos mans Ziemassvētku apsveikums bija iestidzis, kā izrādās, uz veselu mēnesi...

Šķiet, nemaz neesmu stāstījusi, cik es svarīga jūtos, ikdienā ejot pārbaudīt savu pasta kastīti. Katrai double istabai un single istabu blokam ir iedalīta sava pastkastīte – tāda neliels seifiņš, kurš attaisāms tikai ar trīs divciparu kombināciju (kā filmās rāda – griežot pa labi un pa kreisi nelielu ripu ar cipariem). Neskatoties uz to, ka katram koju iemītniekam adresētā vēstule nonāk šāda tipa pastkastītē, es vienalga dažkārt jūtos gluži kā valsts prezidents, kurš pārvalda valsts līmeņa noslēpumus un saņem konfidenciālu pastu. J

39.diena jeb Valentīndiena 2012

"Happy Valentine's Day!" - šī sasveicināšanās frāze šodien dzirdama gandrīz tikpat bieži kā Ziemassvētkos "Merry Christmas!". Amerikāņi tiešām to Valentīndienu ņem nopietni un visu dienu gaisā jūtama svētku sajūta - centrālajā laukumā jau pirms deviņiem darbu bija uzsācis pirms pāris dienām atvērtais ziedu stends, savukārt ap vieniem pēcpusdienā laukumu pildīja mūzika, varēja izmēģināt laimi dažādās atrakcijās un studentu vadītas labdarības organizācijas viena pēc otras pie galdiņiem pārdeva pašceptus saldumus, lai vāktu līdzekļus.

Man gan šī diena pavisam ne-romantiski iesākās - naktī mācību dēļ gulēju tieši divarpus stundas, lai deviņos no rīta ķertos klāt savam otram pus-ceturkšņa eksāmenam Eiropas kino vēsturē. Laikam jau biju daudz maz labi samācījusies, jo pierakstīju 15 A4 lappuses. Tad vēl biju aizčāpojusi uz sporta zāli, kur manus atlikušos spēkus izsmēla fitnesa trenere, liekot izpildīt pēc iespējas vairāk killer intensivitātes vingrinājumus 15 minūtēs. Tagad visas maliņas sāp, taču tas jau ir labi - vismaz zinu, ka tiešām esmu pasportojusi. Tāpēc, ja šis bloga raksts liekas īss, primitīvs un saraustīts, tad zini,   kāpēc. :) 

Pa ceļam uz kojām uz neilgu brītiņu paskatījos arī tenisa mačus, jo gājēju ceļš ved tieši gar kortiem. Spēlēja UCLA pret Pepperdine University jebšu Lāči savā laukumā uzņēma Viļņus (bruins vs waves). Izskatījās jau, ka UCLA tenisisti uzvar, taču iedziļinājos tā pamatīgāk tikai vienā no trim vienlaicīgi notiekošajām spēlēm. Vispār jau sportam laikam būs jāvelta atsevišķs ieraksts, so - to be continued...

Lai jums jauka Valentīndienas izskaņa! Galu galā, šī diena taču ir veltīta mīlestībai, tāpēc mīļi mīļi sveicieni dzimtenei un visiem īpašajiem cilvēkiem! <3 Jūs man dodiet lielu motivāciju un spēkus, pat ja paši to neapzināties. ;)

Un nobeigšu uz romantiskās nots - ar fragmentu no manas vismīļākās romantiskās filmas The Notebook (ideja nākamajam kinovakaram?) un tai sekojošās MTV balvu pasniegšanas ceremonijas 2005.gadā, kurā McAdamsa un Goslings nodemonstrē labāko gada skūpstu arī "dzīvajā".

37.diena (12.02.2012.)

Ilgi nevarēju saprast, nu kāpēc visur parādās vārds "bruin" - man ir gan "BruinCard", gan "BruinAccount", galveno campus gājēju ielu sauc "BruinWalk" un uz visiem krekliņiem uzrakstīts "UCLA Bruins". Izrādās, skolas simbols ir lācis jeb bruin. Šis vārds cēlies no flāmu valodas ar nozīmi "brūns" un jau no 15.gadsimta ar vārdu "bruin" tiek apzīmēti brūnie lāči. UCLA to lietu tiešām ņem nopietni - visas sporta komandas piedalās sacensībās zem UCLA Bruins vārda, līdzjutējus uzmundrina lāča kostīmos ģērbušies studenti, savukārt ikdienā par universitātes simbolu atgādina centrālajā laukumā novietotā bronzas lāča skulptūra.

Pirmajā brīdī mani tas nedaudz pārsteidza - kā šeit, pustuksneša pilsētā, par simbolu varētu izvēlēties lāci? Un tad es atcerējos mūsu braucienu pa Kaliforniju pirms trim gadiem, kad arī iepazināmies ar štata lāčiem. Atpakaļceļā no Sanfrancisko mēs iegriezāmies Yosemite nacionālajā parkā, kas ir slavens ar augstiem klinšu krāvumiem un ūdenskritumiem. Tur uz divām naktīm mēs apmetāmies parka kempingā, nelielās armijas tipa teltīs, taču pirms gulētiešanas mūs brīdināja par lāčiem. Izrādās, parkā mītot pamatīga brūno lāču populācija un nereti tie slinkākie un izsalkušākie mēdzot iegriezties kempingā pārtikas meklējumos. Tas izskaidroja faktu, kāpēc visas kempinga miskastes bija no dzelzs un ar aizslēdzamu vāku. Taču ar to vēl instrukcijas par dzīvošanu kempingā nebeidzās - mums lika pilnīgi visu, kas smaržo, ieslēgt palielā kastē, novietotā ārpus telts - galvenokārt jau pārtiku, taču arī zobupastu, smaržas un sejas krēmus, lai nepievērstu klaiņojošo lāču uzmanību ar kārdinošiem aromātiem.

Mana astma šajā braucienā bija izdomājusi, ka tai nepatīk Kalifornijas klimats, un bieži mani mocīja klepus, arī pirmajā naktī kempingā. Par nelaimi, nekādi medikamenti klepum nebija paņemti līdzi, tāpēc centos iztikt ar Orbitiem un Diroliem. Taču te nu bija mana dilemma - vai izņemt no kastes "šuļīgo" arbūzu košļājamo gumiju un riskēt pievilināt lielu brūnu makanu, kas ar vienu ķepas vilcienu var telts audeklu pāršķelt pušu jeb labāk turpināt mocīties ar klepu... Nolēmu par labu pirmajam variantam, taču diena bija bijusi gara un nogurdinoša, un, kā zināms, lielā noguruma stāvoklī iztēlei patīk paklaiņot tālāk nekā parasti. Tajā naktī miegs vēl ilgi nenāca, baidoties, ka kuru katru brīdi kaut kur ap stūri varētu izdzirdēt kādu rūcošu radījumu rosāmies ap miskastēm un nepalīdzēja arī izsaucieni "here's a bear!!!", kas nāca no netālu esošās jauniešu kompānijas telts.  Protams, tagad uz to visu atskatoties, šķiet ka viņi drīzāk bija varen priecīgi par alus daudzumu teltī (fonētiski bear (lācis) un beer (alus) skan ļoti līdzīgi).

Mēs lāčus toreiz tā arī neredzējām, taču, neskatoties uz to, Kalifornijas brūnīšiem mūsu atmiņās ir īpaša vieta.

27.-34. diena (2.-9.02.2012.)

Esmu ieturējusi nelielu pauzi bloga rakstīšanā - piedošanu par to. Iepriekšējā nedēļa bija vareni saspringta ar daudziem un dažādiem notikumiem, un nebija īsti ne laika, ne iedvesmas te kādu rindiņu uzrakstīt. Taču tagad centīšos visus nedēļas notikumus tā koncentrēti apkopot.

Iepriekšējo nedēļas nogali pavadīju atkal Claremontā pie Batleriem. Šoreiz gan sanāca nedaudz īsāku laiku paciemoties pie viņiem - tikai no sestdienas rīta līdz svētdienas pēcpusdienai, taču šīs dienas bija piepildītas ar interesantām aktivitātēm. Sestdienā bijām aizgājuši uz vietējo keramikas muzeju Pomonā (neliela Losas priekšpilsēta) - AMOCA jeb American Museum of Ceramic Arts. Jāsaka, arī keramikas darbos jūtama atšķirīgā amerikāņu mentalitāte - tā ir ļoti krāsaina un ekspresīva. Tomēr mani pārsteidza, ka, atšķirībā no mūsu keramiķu darbiem, amerikāņi maz izmanto laku, kas liek keramikai spīdēt. Līdz ar to, krāsas šķiet matētākas, un man par lielu pārsteigumu likās, ka mūsu pūdņīku vāzes pat ir 

krāsainākas. 

Lai gan kolekcija ir neliela, pats muzejs vien ir apmeklējuma vērts, jo ir iekārtots bijušajā bankas ēkā. Un tās telpas ir neatņemama izstādes sastāvdaļa, jo, lai nokļūtu centrālajā izstādes zālē, jāiziet cauri kādreizējai seifa telpai, kuru rotā oriģinālās durvis. Pēkšņi sajutos gluži vai kā varone kādā no Oušena bandas filmām, pietrūka vienīgi Džordža Klūnija un skaisti sakrāmētu dolāru banknošu kalnu.

Svētdienā savukārt notika Foothill Philharmonic Committee rīkotais līdzekļu vākšanas pasākums. Te laikam noderētu neliels paskaidrojums - Foothill filharmonijas komiteja ir Losas filmarmonijas apakškomiteja Claremontā, kas atbalsta vietējo kultūras dzīvi un rīko dažādus muzikālus pasākumus. Šajā konkrētajā nedēļas nogalē notika komitejas ikgadējais līdzekļu vākšanas pasākums (fundraiser), lai 20 talantīgiem vietējo skolu audzēkņiem varētu nopirkt biļetes uz LA filharmonijas sestdienās rīkotajiem "bērnu rītiem". Šoreiz noorganizētajā koncertā bija uzlūgti piedalīties Joanne Pearce Martin un Gavin Martin - precēts pianistu duo, kas bieži koncertē kopā ar LA filharmonisko orķestri. Jāatzīst, skatītāju skaits nemaz nebija tik neliels - bija ieradušies aptuveni 200 cilvēku. Pēc koncerta bija arī bankets un, tā kā Batleri aktīvi darbojas

Foothill komisijā, Norai bija piešķirts to noorganizēt. Lielai daļai brīvprātīgo Nora bija piešķīrusi receptes dažādiem kulinārijas brīnumiem, taču, jāatzīst, lielāko daļu darba viņa izdarīja pati. Centos jau arī palīdzēt, cik nu varēju, un lielāko daļu svētdienas rīta pavadījām, taisot 180 (!) mini sviestmaizes - šķiet, man tās mini maizītes ar sinepēm, majonēzi, sieru, šķiņķi un skābo gurķu šķēlītēm pēc tam pat naktī pa miegam rādījās. Lai nu kā, bankets bija noorganizēts apbrīnojami profesionāli, un Nora bija padomājusi par visu - gan paplātēm, gan dekorācijām, gan arī izvēlējusies receptes un sagatavojusi lielāko daļu uzkodu. Viņa ir nepārspējama!

Vakarā Mels mani aizveda atpakaļ uz UCLA campus, taču pirms tam man bija izdevība Amerikā

pirmo reizi piesēsties pie stūres. Nu tāds vareni nervus kutinošs pasākums, ja ņem vērā to, ka nekad nebiju braukusi ar automātu, bija tumšs un nebiju pārliecināta, vai noteikumi ir tādi paši kā Latvijā. Taču tās 10 minūtes, ko pavadīju braucot, lai atdzītu Noras mašīnu līdz fundraiser norises vietai, noritēja samērā veiksmīgi un neviens stabs nebija ieinteresēts skriet man virsū. Nu re, tagad varu ievilkt ķeksīti, ka esmu braukusi ASV ar mašīnu. 

Daudziem amerikāņiem šī svētdiena, 5. februāris, bija īpaša, jo norisinājās the Super Bowl jebšu Amerikas futbola līgas finālspēle starp New York Giants un New England Patriots. Amerikāņi ir tikpat traki uz amerikāņu futbolu kā angļi uz parasto, un šeit Super Bowl ir lielākais sporta notikums gadā. Sestdienā pirms tā sauktās Super Bowl Sunday notiek dažādas ballītes un slēgtas derības, savukārt svētdienas pēcpusdienā ielas ir pustukšas, jo visi skatās futbola spēli vai nu krodziņos, vai mājās plašā draugu kompānijā. Pēc aptuveniem aprēķiniem, Amerikā vien spēles tiešraidi vēro ap 110 miljoniem skatītāju, tāpēc ievietot reklāmas šai laikā ir visdārgāk un daudzas kompānijas arī pašai reklāmai atvēl vislielāko budžetu. Interesanti, ka uzstāties pirms spēles un arī starplaikā tiek uzskatīts par lielu pagodinājumu - ar priekšnesumiem ir uzstājušies gan Maikls Džeksons, gan Rolling Stones, Džastins Timberleiks, U2, un daudzi citi. Es pat neatceros, kur vēl būtu redzētas šāda apjoma skatuves un priekšnesumi - tas viss man nedaudz atgādina olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijas, tikai ar superstāru piedalīšanos. Šogad, manuprāt, viens no iespaidīgākajiem priekšnesumiem bija Madonnai:

http://www.youtube.com/watch?v=ROkhklj0ZGs - Madonnas izpildīts popūrijs 13 (!) minūšu garumā

Svētdienas vakarā aši atkal metos ar visu sparu mācīties, jo trešdienā noritēja mans pirmais pus-ceturkšņa eksāmens. Jācer jau, ka labi veicās, darīju, ko varēju. :)

P.S. Absolūti burvīga un asprātīga DnB NOR reklāma par meiteni, kurai izvēršas necerēti labs rīts pēc smagas balītes. Žēl gan, ka tā notiek tikai reklāmās: http://www.youtube.com/watch?v=C_8TGTKdrlY

24.-26.diena

Pēc svētdienas pēcpusdienā piedzīvotā emocionālā saviļņojuma iekritu tik dziļā miegā, ka nekāds modinātājs mani pirmdienas septītajā stundā nevarēja uzmodināt. Manu aizgulēšanos veicināja arī neveikmīgā telefona-modinātāja atrašanās vieta - pa nakti tas bija pamanījies aizkrist aiz gultas. Lai vai kā, mani izglāba telefona zvans ap pusdeviņiem - kādas interneta kompānijas darbiniece centās iestāstīt, ka mani sauc Kerija un es vēlos upgrade-ot savu interneta pieslēgumu. :) Lai arī šoreiz par uzmodināšanu biju varen priecīga, agros rītos uz nevajadzīgu pakalpojumu iegādi mani pierunāt nevar.

Šīs nedēļas pirmā puse izvērtās vareni saspringta - trešdien bija jānodod pirmā eseja (šķiet, es to minēju jau iepriekšējā ierakstā), līdz ar to lielāko daļu brīvā laika pavadīju universitātes centrālajā bibliotēkā un koju datortelpā. Jāatzīst, bibliotēkām līdz šim bija grūti uz mani atstāt iespaidu, jo King's mani šajā ziņā ir uzlutinājusi ar savu 19.gs. celto neo-gotikas stila bibliotēku, kurā glabājas ap 750'000 dažādu literatūras avotu. Taču, ja man tas likās daudz, tad tikai līdz brīdim, kad es sāku iepazīt UCLA bibliotēku tīklu, kurā ietilpst 12 bibliotēkas un kopējais grāmatu skaits pārsniedz 8 miljonus (!!!). Interesanti, ka Powell bibliotēka, kurā pārsvarā es meklēju info, ar savām plašajām telpām nemaz neatgādināja bibliotēku. Grāmatu kolekcija šai bibliotēkā patiešām ir salīdzinoši neliela, taču tajā ir liela datortelpa un vairākas plašas lasītavas, un vizuāli tā ir viena no manām mīļākajām UCLA celtnēm.

Otrdienas nakti savukārt pavadīju koju datortelpā, jo mans laptops sāk pamazām beigties nost funkciju pa funkcijai. Šai konkrētajā diennaktī tas bija izdomājis vairs nelasīt pdf failus, līdz ar to biju spiesta ielaisties īslaicīga rakstura attiecībās ar vienu no universitātes datoriem. Jāatzīst, ka salīdzinājumā ar manu mazo istabiņu, koptelpas vide bija daudz iedvesmojošāka, jo nebiju vienīgā, kas visu nakti rakstīja esejas, sekojot studentu dzīves pamatprincipam atstāt lielāko daļu darba uz pēdējo brīdi.

Starp citu, man jau kopš tā trakā Ziemassvētku brīvlaika, kura laikā bija jāuzcep četras esejas (aptuveni 40lpp.), ir sava eseju rakstīšanas himna. Jāatzīst, ka tad, kad eseju nosūtīšanas dienā aiz loga sāka pamazām gaisma aust, man bija iestājusies tāda mērena nojūgšanās pakāpe. Taču lieliskais ITunes shuffle atrada īsto dziesmu, kas lieliski iekļāvās kontekstā un mani uzmundrināja - Prāta V... nē... Reiganu klasiku "Tere tere traktors". Tikai pasak', ka tu neesi bulzoders, ja četras dienas pēc kārtas tas vien darīts, kā rakstītas esejas. :D Nu re, tagad grūtākajos brīžos, kad galva ir kā spainis no negulētām stundām un neko jēdzīgu vairs nevar uzrakstīt, es sevi iedvesmoju ar šo dziesmu. Tā savu uzdevumu veica arī šoreiz, kad otrdienas naktī biju aizskrējusi uz istabu nomazgāties un nomainīt drēbes.

http://www.youtube.com/watch?v=p8MjxE040IM (vienīgā dziesmas versija youtube)

P.S. Varen labi, ka neviens te nesaprot latviešu valodu - nav jāatbild uz apkārtējo jautājumiem par to, kāpēc klausos dziesmu par traktoriem, buldozeriem un šķūriem. :D