Šodien uznāca nostaļģija un pārlasīju savus iespaidus par Ameriku līdz pat "kefīra" ierakstam. Jā, ir pagājis gads, kopš iesākās mans otrais semestris UCLA, taču šis laika posms nav mazinājis manu sajūsmu par Kaliforniju un Ameriku kopsummā. Noskatījos šī gada Oskara ceremoniju pat ar lielu nostaļģiju, turpinot pagājušā gadā iesākto tradīciju - lēnām malkot ledusaukstu kolu. Ar pavisam citādu skatienu šogad raudzījos uz kadriem no sarkanā paklāja - mani vairs nepārsteidza fakts, ka žilbinošās aktrises var atļauties vilkt kleitas februāra vidū, un katru Losandželoas centra skatu es sveicu kā sen neredzētu draugu.
Taču visu šo laiku man nedeva mieru doma, ka neesmu šo blogu pabeigusi līdz galam - tas gluži vai pusvārdā aprāvās pie pēdējās eksāmenu nedēļas un "kefīra" (lai cik ironiski tas neizklausītos). Līdz ar to par pēdējām dienām, ko pavadīju Kalifornijā, vēsture klusē. Bet tas bija līdz šim - centīšos pēc iespējas objektīvāk (cik nu tas pēc 10 mēnešiem ir iespējams) atsaukt atmiņā izjūtas un notikumus, atvadoties no UCLA.
Dzimšanas dienu, 9.jūniju, pavadīju kopā ar Batleriem, vēl pēdējo reizi paciemojoties viņu mājās. Tā, jāatzīst, bija bittersweet nedēļas nogale, jo visu laiku nepameta neticības sajūta, ka mans laiks Kalifornijā tūlīt būs iztecējis. Šoreiz daudz runājāmies par maniem iespaidiem par Kaliforniju un Losu, arī mājām, pēc kurām tik ļoti ilgojos... Viņi mani pārsteidza ar dzimšanas dienas apsveikumu - īsteni amerikāņu garā nodziedātu Happy Birthday un kūku, vai pareizāk sakot - mazu cupcake ar vienu skaistu, degošu svecīti. Sen nebija nācies dzimšanas dienu svinēt draugu lokā, it īpaši ar degošām svecītēm kūkā, tāpēc šis žests mani ļoti aizkustināja. Vēl vienu reizi arī ļāvāmies pilsētas izlūkošanas gājiena priekam, dodoties uz Long Beach Aquarium.
Pēdējie eksāmeni pagāja neticamā ātrumā garām, un, te pēkšņi arī attapos, ka esmu pēdējo reizi pamodusies kā UCLA studente, un pēc aptuveni diennakts es varētu būt jau mājās. Šī doma mani vienlaikus kā priecēja, tā nedaudz arī skumdināja, jo par savu pavadīto laiku Amerikā varēju teikt tik to labāko. Pēc lielas pakas nosūtīšanas Batleriem ar viņu aizdoto gultasveļu devos vēl pēdējā goda apgaitā pa savām iemīļotajām universitātes takām - nu gluži kā dalībniece kādā no lielo Amerikas realitātes šovu pēdējām sērijām pirms lielā fināla. Biju jau iepriekš cerējusi bildēs iemūžināt UCLA universitātes pilsētiņu, taču nebija radusies tāda izdevība. Diemžēl šajā pēdējā dienā Losandželosa mani pavadīja ar apmākušos laiku (tā saukto June gloom), un tāpēc arī campus bildes tādas nedaudz pelēkas. Taču tieši šajās dienās UCLA valdīja prieks un līksme, jo daudzu fakultāšu studenti svinēja izlaidumu, un šo prieku arī bildēs var just.
 |
| Graduation time! |
 |
| UCLA studentu padomes ēka, kuras vienā no spārniem darbojas divstāvīgs veikals ar kafejnīcām un visa veida nepieciešamo studentu ikdienai. |
 |
| BruinWalk - galvenā studentu iela ceļā uz fakultātēm. |
 |
| Katru dienu gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē kāpu zināšanu kalnā. Šajā bildē redzams, kā vienā no sporta laukumiem notiek gatavošanās izlaidumam, un ir izvietotas nebeidzamas baltu krēslu rindas. |
 |
| Royce Hall - UCLA arhitektūras lepnums un prieks. |
 |
| Humanitāro zinātņu fakultāte, kurā man notika krievu valodas stundas. |
 |
| Finally... :D |
 |
| Mans iepriekšējos ierakstos minētais universitātes "mākslinieku stūrītis", kurā starp kokiem paslēpušās dažādu vizuālo mākslu fakultātes, to skaitā arī studentu teātris. |
 |
| Viens no nedaudzajiem filmēšanas paviljoniem, kuros savu amatu apgūst nākamie Holivudas giganti. Šeit savu amatprasmi apguvuši tādi grandi kā Jack Black, Nicolas Cage, Alexander Payne, Gore Verbinski, Francis Ford Copolla un jā, arī slavenais The Doors solists Jim Morrison. |
 |
| Vieta, kur izpausties ar sportiskām aktivitātēm :D Lieki piebilst, ka blakus atrodas arī pilna izmēra stadions, un nedaudz tālāk - tenisa korti, sporta zāle ar atsevišķām treniņu telpām un aprīkojumu sporta vingrošanai, basketbolam, volejbolam un peldēšanai. |
 |
| Viena no manām iemīļotajām atpūtas vietām - šie metāla galdiņi novietoti starp fakultātēm un parkiem, kā arī kafejnīcām, lai studentiem būtu vieta, kur pamācīties/atpūsties/iekost svaigā gaisā. |
 |
| Un visbeidzot - manas kojas. |
Mājupceļš kā vienmēr bija ar piedzīvojumiem. Pēc izčekošanās no kojām man nācās visu savos 5 mēnešos lietoto un no jauna iegādāto mantību vilkt uz autobusa pieturu. Un zini, tā nav joka lieta, ja ir jāmēģina uz divu kilometru attālo autobusa pieturu aizdabūt 30kg un 12kg smagi koferi, kā arī 10kg smagā pleca soma. Tā nu es pūsdama un sviedrus slaucīdama lēnām virzījos uz autobusa pieturu, un protams tieši par 5 minūtēm nokavēju autobusu, kas reizi stundā no Westwoodas ved pasažierus uz LAX jebšu Losandželosas internacionālo lidostu. Veiksmīgā kārtā es nebiju šai situācijā vienīgā, un kopā ar vēl 4 universitātes studentiem pēc 15 minūtēm sagaidīju kādu jauku taksistu piestājam un piedāvājam mūs visus aizvest uz lidostu par 10 dolāriem no personas (kas ir tikpat, cik man būtu bijis jāmaksā par autobusu). Ar to gan mani piedzīvojumi nebeidzās, jo taksists nejauši mani izlaida nevis pie AirFrance izejošajiem, bet gan ienākošajiem reisiem, un ar visām pakelēm vēl nācās rikšiem skriet uz citu terminālu, lai nenokavētu savu lidmašīnu. Viss gan beidzās laimīgi, un varēju vēl nedaudz pie geita ik pa brīdim caur logu pabaudīt no mākoņiem atsvabinājušās Kalifornijas saules starus.
Šī bloga sākumā uzdevu jautājunu - vai tiešām Losandželosa ir eņģeļu pilsēta? Un zini, es pat baidos dot atbildi uz šo jautājumu, jo katram šī pilsēta vieš savas asociācijas - vienam tā ir dzimtā puse, citam - vieta, kur pierādīt un realizēt sevi kā mākslinieku/aktieri/režisoru utt., kamēr vēl kādam tā ir zudušo sapņu pilsēta. Neesmu pat pārliecināta, vai varu teikt, ka visus šos mēnešus tiešām dzīvoju Losā, drīzāk - pilsētā ar nosaukumu UCLA. Un par šo pilsētu gan varu teikt - tā ir ārkārtīgi aizraujoša, un to patiešām pa brīdim apciemo kāds neredzams eņģelis, kas visus iedvesmo tiekties pēc jaunām zināšanām un sasniegumiem.
P.S. Lai kur mani dzīve neaizvestu, šī pieredze vienmēr man paliks sirdī kā viena no lielākajām dzīves avantūrām un piedzīvojumiem, kuru tik viegli nevar aizmirst. UCLA, tev manā sirdī vienmēr būs īpaša vieta!
